|
|
Viedokļi
Šķēle un Ainārs Šlesers, kuri kopā ar savām partijām - Tautas partiju un partiju LPP/LC - ir pazuduši no politikas, bet zaudētājs ir arī Ventspils mērs Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij), kura ietekme līdz ar Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) slikto rezultātu 11.Saeimas vēlēšanās ir lielā mērā samazinājusies, šādu viedokli par aizvadītā gada politiskajiem procesiem aģentūrai LETA pauda sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Iveta Kažoka.
«Man bija bail, ka Lembergs varētu tikt ievēlēts par premjeru. Ja tā notiktu un man kādreiz apgāztos kāds vagons, uzreiz būtu zvans Vējonim vai zaļajiem,» norāda uzņēmējs un miljonārs Jūlijs Krūmiņš, sakot, ka gadījumā, «ja būtu zinājis, kā izvērties šīs vēlēšanas, nebūtu pārdevis savu uzņēmumu».
Ventspils mērs Aivars Lembergs savas nepārdomātās un negudrās rīcības dēļ ir nonācis uz politiskās miskastes malas un tagad tur sēž un gaida, kas notiks, intervijā "Rietumu Radio" sacīja politiķis Jānis Lagzdiņš.
Droši vien nepatīkamākais jautājums Aivaram Lembergam svētdien TV3 rīkotajās partiju premjerministra amata kandidātu debatēs bija par politisko sabiedroto atbalsta mazināšanos un vai viņam nav bažu, ka paliek viens. Autoritāriem valdnieciņiem padoto šaubas par viņu autoritāti ir nāvējošas viņu varai.
Lai arī Lembergu pašlaik faktiski varētu saukt par vienīgo īsto oligarhu, kuram ir reāla ietekme uz varu, bremzes viņa oligarha skrējienā ir ieslēgtas.
Bija skumji vērot, kā politiķi, žurnālisti un dažādi eksperti mēģināja novērtēt Latvijas sasniegumus 20 gadus pēc pēc neatkarības atjaunošanas. Burtiski dažus veiksmes stāstus aizēnoja patiesi smagas kļūdas, neveiksmes, noziegumi un problēmas, par kurām maksāsim vēl ilgi.
Premjeram Valdim Dombrovskim («Vienotība») ir apnicis klausīties Ventspils mēra un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) premjera amata kandidāta Aivara Lemberga muļķības par iespējamiem kompromitējošiem materiāliem pret viņu.
Par oligarhu dēvētais Saeimas deputāts un partijas LPP/LC līderis Ainārs Šlesers uzskata, ka Ventspils mērs Aivars Lembergs drīzāk varētu būt oligarhs nekā viņš, bet vienlaikus intervijā žurnālam "Sestdiena" uzsver, ka viņi abi vairs nav pretinieki: "Politiski esam oponenti".
Ventspils mēram Aivaram Lembergam (ZZS) tapis zināms, ka Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība) devis solījumu par desmitiem tūkstošu Ziemeļāfrikas iedzīvotāju uzņemšanu Latvijā uz pastāvīgu dzīvi.
«Mūsu tautsaimniecība ir monopolizēta, un ārvalstu investoriem, kā arī vietējiem cilvēkiem zūd interese ieguldīt naudu uzņēmējdarbībā», jo «Latvijā ir oligarhi un cilvēku grupējumi, kas izveidojušies ap oligarhiem», un «šīs cilvēku grupas pašas var noteikt spēles noteikumus uzņēmējiem, izrēķināties ar saviem konkurentiem».
Lai arī pastāv iespēja, ka oligarha Aivara Lemberga kontrolētā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) ārkārtas Saeimas vēlēšanās pārvarēs 5%, pēc šīm vēlēšanām Lembergs noteikti vairs nebūs nopietns spēlētājs uz Latvijas politiskās skatuves, un var droši teikt, ka viņš jau pašlaik ir politiski bankrotējis, norāda viens no Zatlera Reformu partijas (ZRP) dibinātājiem, bijušais Saeimas deputāts Klāvs Olšteins.
Andris Šķēle, Ainārs Šlesers, Aivars Lembergs un Ivars Godmanis, - kad Latvijas iedzīvotājiem pajautā, kuras personas viņiem pirmās ienāk prātā, domājot par korupciju, kontrabandu, dažādām mahinācijām un valsts nozagšanu Latvijā, šie četri cilvēki ir pārliecinoši līderi. To rāda pēc Pietiek pasūtījuma šā gada jūnijā veiktās SKDS aptaujas rezultāti.
Noslēdzies Ventspils mēra Aivara Lemberga rīkotais konkurss, kurā viņš aicinājis meklēt gramatikas kļūdas TV raidījumu vadītājas Baibas Sipenieces - Gavares sūtītajā vēstulē.
«Jābūt patiesiem pret sevi – Latvija tiek skatīta kā neliela, mafioza valsts, un tā valstij nav laba reputācija,» norādīja Valsts prezidents Valdis Zatlers LNT raidījumā 900 sekundes.
"Ģeniālajam tautsaimniekam" Aivaram Lembergam nevajadzētu nodarboties ar ekonomiskajām prognozēm. Slikti viņam sanāk.
Viens no neatkarīgās Latvijas atmodas līderiem Dainis Īvāns ir ļoti priecīgs par šovakar notiekošo akciju pret oligarhiem un mudina tautu neapstāties.
Absolūtais vairākums (81%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem uzskata, ka Ainars Šlesers, Andris Šķēle un Aivars Lembergs ir oligarhi. Tikai 7 % ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata, ka A.Šlesers, A.Šķēle un A. Lembergs nav oligarhi.
Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmums ierosināt Saeimas atlaišanu Eiropas Parlamentā tiek uztverts ar izpratni un lielākās parlamenta grupas «Eiropas Tautas partija» vadība ir izteikusi atbalstu Valda Dombrovska darbam, intervijā «Radio SWH» norādīja Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Krišjānis Kariņš (V).
Latvijas politiskā elite ir sekla, oligarhu partijas ir spēcīgas un labi finansētas, labie puiši ir vāji un pārāk maz, kā arī neatkarīgie mediji ir vāji - tā Latvijas situāciju pašreizējās politiskās krīzes laikā apraksta izdevniecības «The Economist» grupā ietilpstošais laikraksts «European Voice».
Latvijas vēsturē pirmo reizi Prezidents atlaiž Saeimu - un, ja vien tauta pateiks referendumā, ka tam piekrīt, mums nāksies vēlēt jaunu – 11. Saeimu jau šī gada septembrī. Es kā jaunievēlētais 10. Saeimas deputāts būšu strādājis tikai 11 mēnešus.
Ventspils mērs Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij) ir viscietākais rieksts no visiem oligarhiem, jo viņam ir spēcīga aizmugure - Ventspils, pilsēta, kuru no bedres viņš ir izveidojis par pilsētu pērli, aģentūrai LETA teica kulturoloģe Dagnija Beitnere.
Vēl ceturtdien Lembergam likās jautri ņirgāties par KNAB. Puzes fazendā neaizvērtajā naudas lādē esot bijis atstāts tikai vientuļš Trīszvaigņu ordenis, bet aizslēgtajā darba seifā (kodu aizmirsu, he he he), kuru KNAB trīs dienas urba un kala, - putekļains padomju laika diploms. A jūs kaut ko citu meklējāt? Sorry, puiši, vajadzēja atnākt, pirms pilnīgi un totāli neatkarīgā rīta avīze visai pasaulei deva zināt, ka esat ceļā. Tagad tikai vējš svilpo tukšajos gaņģos, he he he.
Ventspils mērs Aivars Lembergs un citi oligarhi kavē Rīgas ostas attīstību, intervijā laikrakstam "Dienas Bizness" apgalvo bijušais "Man-Tess" grupas uzņēmumu īpašnieks Jūlijs Krūmiņš.
Dzejniece Māra Zālīte uzskata, ka premjera Valda Dombrovska (Vienotība) valdība un visa sabiedrība valsts finanšu glābšanas vārdā spiesta samierināties ar Ventspils mēra Aivara Lemberga ietekmē esošās Zaļo un zemnieku savienības rīcību. „Es no šīs partijas vairs neko negaidu un patiesībā baidos. Tas ir tāds monstrs, kurš slēpjas zem Ulmaņlaika šķidrauta, tā brenda gaisma atspīd no 30. gadiem, tā ir nedziestoša un uz tās viņi veģetē,” saka Zālīte. Viņa uzskata, ka Zemnieku savienība Lemberga stipendiātu lietas un korupcijas aizdomu dēļ ir atbildīga par nācijas morālo graušanu, neticības vairošanu tautā un cilvēku aizplūšanu uz ārzemēm, kam ir arī psiholoģiski emocionāli, ne tikai saimnieciski iemesli. Lemberga minēšana starp Valsts prezidenta kandidātiem Zālītei šķietot šokējoša.
Viņi ir pieci. Viens ir neapklusināms demagogs. Otrs ir «peldētājs», kurš bārsta ļoti vispārīgas frāzes. Trešais ir uzbrucējs, kurš no nepatīkamiem jautājumiem izvairās, sitot jautātājam ar vārdiem. Ceturtais mēģina izdabāt auditorijai, bet tā arī nav atradis tās «nervu». Bet piektais ir asprātis ar specifisku humora izjūtu. Lai analizētu Latvijas politisko līderu retorikas īpatnības, laikraksta «Diena» aptaujātie eksperti vērtē piecus politiskos līderus, kas pārstāv dažādus publisko izpausmju stilus – Valsts prezidentu Valdi Zatleru, premjeru Valdi Dombrovski (Vienotība), Ventspils mēru Aivaru Lembergu (LunV), Saskaņas centra Saeimas frakcijas priekšsēdi Jāni Urbanoviču un Saeimas deputātu Andri Šķēli (PLL).
Tuvāko gadu laikā valsts budžetā pārpalikums nav sagaidāms, tāpēc perspektīvā daži desmiti miljonu nenāktu par ļaunu, it sevišķi, ja tos varētu gūt no notiesātas personas, par kādu agri vai vēlu var kļūt korupcijā un naudas atmazgāšanā apsūdzētais Aivars Lembergs. Papildu naudiņu varētu piešķirt, piemēram, skolotājiem un pensionāriem, par kuru aizstāvjiem sevi saukā valdības partija, kas cieši saistīta ar Lembergu, – ZZS...
Latvija 2014. un 2015.gadā nevarēs atdod starptautisko aizņēmumu 2,3 miljardu latu apmērā, neņemot jaunu aizņēmumu, šodien preses konferencē savu viedokli izklāstīja Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs ("Latvijai un Ventspilij").
Plaši pieteiktā ZZS un Lemberga tikšanās ar starptautisko aizdevēju pārstāvjiem notikusi. Daudz piesauktā izrunāšanās «pa taisno» bez Dombrovska un Vilka starpniecības īstenota. Un?
«Ja nerunā, neaģitē, nepārliecina, tad uz zelta paplātes neviens labklājību, pozīciju un izdevīgumu neatnesīs. Tā ir klasiska sulaiņa domāšana, kas ir ļoti tipiska Latvijas vadītājiem. Tādiem cilvēkiem jāiet ielas slaucīt, viņi nevar pārstāvēt valsts intereses un cīnīties par tām,» raidījumā 900 sekundes norādīja Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs.
Leģendārais basketbolists Valdis Valters skarbi raksturojis dažus sabiedrībā zināmus sporta funkcionārus, piemēram, Ventspils mēru Aivaru Lembergu nodēvējot par "skopuli", bet kādreizējo premjeru Vili Krištopanu - "par Lemberga pakalpiņu".
Finanšu ministrs Andris Vilks (V) noraida Ventspils domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga (Latvijai un Ventspilij) pausto kritiku viņa vadītajai ministrijai un salīdzina viņu ar Minhauzenu vai pat muldēšanas čempionu.
Ventspils mērs Aivars Lembergs uzskata, ka nav nekāda pamata runāt par viņa it kā lielo ietekmi uz Valda Dombrovska valdībā notiekošo. Tās esot vien baumas un tukša tarkšķēšana, viņš teica šorīt intervijā LNT.
ZZS īpaši neinteresē tiesībsarga amats, viņi ir aizņemti ar saimnieciskām lietām – savējo likšanu valsts uzņēmumu valdēs, uzskata politologs Jānis Ikstens, komentējot valdības koalīcijas nespēju izvirzīt savu tiesībsarga amata kandidātu.
«Par oligarhiem Latvijā var runāt vienā personā – tas ir Lembergs. Viņš ir apvienojis savu ekonomisko potenciālu ar politisko varu, un tā ir oligarhijas pazīme,» intervijā laikrakstam «Diena» norāda eksprezidents, Saeimas deputāts Guntis Ulmanis («Par labu Latviju»).
Satiksmes ministrijas jaunā vadība valsts uzņēmumos veidojot vienotu komandu.
Šobrīd valdībā ir iestājies haosa periods, jo reālā vara nav ministru prezidenta Valda Dombrovska rokās. Viņam esot jāpilda noteikumi, kurus diktē ZZS un Ventspils mērs Aivars Lembergs.
Vienotībai aizvien grūtāk ir savienot iepriekš deklarētās vērtības ar to reālpolitiku, kādu tā īsteno vienā koalīcijā ar Aivara Lemberga ietekmē esošo Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), atzīst Pietiek aptaujātie eksperti. Ceturtdienas balsojums, kurā Saeima izgāza Lembergam netīkamā krimināltiesību eksperta Andreja Judina kandidatūru Augstākās tiesas senatora amatam, ir tikai sākums lēmumu ķēdītei, kas neveicinās Vienotības konsolidāciju. Daudz nozīmīgāks atskaites punkts Lemberga patiesajai ietekmei būs, vēlākais, otrdien gaidāmais tieslietu ministra Aigara Štokenberga (Vienotība) pārraudzībā esošā Uzņēmumu reģistra lēmums, vai reģistrēt Lembergam neizdevīgo Latvijas Kuģniecības padomes nomaiņu.
Drīzāk ar Aivara Lemberga taktiku, nevis dumpošanos zaļo zemnieku rindās ir izskaidrojami Ventspils mēra pēdējo nedēļu mazie zaudējumi, kad viņa viedoklis ir palicis mazākumā pašā Zaļo un zemnieku savienībā (ZZS) un līdz ar to arī valdībā. Patieso temperatūru valdības stabilitātes zelta akcijas turētāja un Vienotības attiecībās varēs nomērīt pēc premjera Valda Dombrovska rīcības divos jautājumos, kas Lembergam ir patiesi būtiski, – Vitol lietā un KNAB konflikta risināšanā.
No tiem senajiem laikiem, kad strādāju Neatkarīgajā Rīta Avīzē – laikiem, kad tā vēl formāli piederēja Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam, - viena no mana spilgtākajām atmiņām saistīta ar to, kā abi īpašnieki mani kā laikraksta izpildredaktoru veda „iepazīšanās vizītē” uz Ventspili un kā es, vēl maziņš un dumiņš būdams, ar šķebīgumu un neizpratni vienlaikus vēroju, kā abi sabiedrībā cienītie publicisti lokās vietējā ķeizariņa priekšā – šķita, vēl tikai drusku un metīsies nobučot roku kā kārtīgos dzimtbūšanas laikos.
Pašreizējā premjera Valda Dombrovska ("Vienotība") valdība kritīs brīdī, kad to nolems gāzt Ventspils mērs Aivars Lembergs, intervijā žurnālam "Klubs" saka bijušais Rīgas vicemērs, tagadējais Saeimas deputāts un apvienības "Par labu Latviju" līderis Ainārs Šlesers.
Ventspils mēram Aivaram Lembergam nav lielākas ietekmes uz valdības darbu kā, piemēram, Tukuma mēram Jurim Šulcam («Tukuma pilsētai un novadam»). Tā uzskata kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (PS).
"Lembergs testē robežas, cik tālu var izmantot savu varu un ietekmi pār esošo koalīciju. Tas nav dumpis uz ZZS kuģa, bet gan Lemberga mēģinājums panerrot Vienotību," komentējot notikumus ar ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska (Vienotība) demisijas pieprasīšanu, Dienai norāda Providus pētniece Iveta Kažoka.
Ja Ventspils mērs Aivars Lembergs kļūtu par Latvijas prezidentu, viņu mīlētu vēl vairāk nekā Vairu Vīķi-Freibergu, žurnālam "Otkritij Gorod" prognozē polittehnologs Jurģis Liepnieks.
Politologs Viktors Makarovs domā, ka Ventspils mēra Aivara Lemberga ietekme augusi ne jau tāpēc, ka tā būtu mazinājusies Aināram Šleseram un Andrim Šķēlem, "viņš ir izrādījies veiksmīgāks politiķis nekā divi minētie".
Vai nebūtu laiks visiem tiem Latvijas ļaudīm, kuri pēdējo 10, 15 gadu laikā tā vai citādi ir bijuši iesaistīti smilšu kastē, kas saucas „lielā politika,” pateikt, ka – jā, visu minēto laiku smilšu kastē viens no galvenajiem spainīšiem un viena no galvenajām lāpstiņām vienmēr ir piederējusi aktīvistam no Puzes?
«Ventspils mēram Aivaram Lembergam ir iespējas pārtraukt Valda Dombrovska valdības pastāvēšanu vienā naktī,» tā intervijā laikrakstam «Diena» atzina sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks, kurš arī atzina, ka Lembergs ir kļuvis tik ietekmīgs kā nekad agrāk atšķirībā no diviem citiem oligarhiem Andra Šķēles un Aināra Šlesera (abi PLL), kuru svars politikā pēc vēlēšanām ir mazinājies.
Par spīti daudzajām apsūdzībām, Ventspils mērs Aivars Lembergs savu vainu nevienā no tām nesaskata un Dieva priekšā esot "absolūti mierīgs"
Priekšvēlēšanu atmosfēra Latvijā dramatiski atšķiras no iepriekšējām vēlēšanām, tomēr "vecā gvarde", kas valsti ievilka problēmās, cer, ka vēlētāji dos viņiem vēl vienu iespēju.
10.Saeimas vēlēšanu aģitācijas kārtējais posms nepārsteidz – vecās t.s. „stipendiātu“ zupas sildīšana ar apskaužamu regularitāti notiek ikreiz, kad nav ne faktu, ne pamatotu argumentu, ar ko piepildīt publisko telpu.
Latvijai starptautisko aizdevumu nevajadzētu atdot, jo ar šo naudu Latvija izglāba Zviedrijas bankas un tās ekonomiku no visaptveroša kraha, intervijā aģentūras BNS biznesa informācijas portālam "Baltic Business Service" paziņojis Ventspils mērs, Zaļo un zemnieku savienības premjerministra amata kandidāts Aivars Lembergs.
Deputātu kandidātu reputācijas datu bāzē, ko mājas lapā www.kandidatiuzdelnas.lv pirmdien publiskoja sabiedrība par atklātību "Delna", "antitopā" ir Ventspils mērs un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) premjera amata kandidāts Aivars Lembergs, Rīgas vicemērs Ainārs Šlesers, kuru premjera amatam virza apvienība "Par labu Latviju", un Alūksnes novada domes deputāts Ainars Melders (VL-TB/LNNK).
Latvijas politiskais baseins ir stipri piečurāts, bet laucinieki, kas ir vairākumā, vēlēšanās atkal balsos par baseinā čurātājiem, un līdz ar to pie varas nāks Ainārs Šlesers, Andris Šķēle un krievi un sāksies legāla Latvijas valsts demontāža. Šādu pārliecību ceturtdien publicētā intervijā žurnālam "Ir" paudis režisors Alvis Hermanis.
Pagājušās piektdienas vakars televīzijā, kas noritēja Šlesera zīmē, kļuva par notikumu ar lielo burtu. Neapšaubāmi nākamais premjers, kā viņš pats uzsvēra, burtiski kūsāja no enerģijas pārpilnības. Viņa kaisme un runas prieks bija tik fascinējoši, ka žurnālisti līdz jautāšanai nemaz lāgā netika. Kā aizvien. Pagaidiet! Tā un tik runāt spēj tikai Viņš, kurš gan cits. Radās jauni un jauni tūkstoši darba vietu pie tām neskaitāmajām, kas jau ir radītas pa Rīgas restorāniem un citur.
Šķiet, arī pirms 10. Saeimas vēlēšanām politiķi nav iemācījušies nopietni komunicēt ar sabiedrību. Vai politiķi ar vēlētājiem runā saprotamā valodā? Kā mainījusies politiskā retorika? Bet varbūt politiķiem vienkārši nav ko teikt, jo... viņi nezina, ko darīt?
17. augustā klausījos “Radio SWH” organizētās priekšvēlēšanu debates – šoreiz starp A. Šķēli (“PLL”) un S. Ēlerti (“Vienotība”). Viens no uzdotajiem jautājumiem A. Šķēlem bija par viņa saistību ar ārzonu uzņēmumiem. Deputātu kandidāts, PLL nominētā persona finanšu ministra amatam, atbildēja, ka “tur ir varbūt neliels misēklis tam, kas uzdod jautājumu, gadījies”, jo visi uzņēmumi, “kas saistās ar manu vārdu, ir Latvijā reģistrēti un ir Latvijas nodokļu maksātāji.”
Kāpēc, runājot par Baltijas valstīm, tieši attiecībā uz Latviju visbiežāk tiek lietots termins "valsts nozagšana"? Vai mums ir kāda īpaša, atšķirīga mentalitāte, varbūt mums ir bijuši īpaši apstākļi, bet varbūt valsts nozagšanu esam izdomājuši mēs paši?
Ventspils mēra Aivara Lemberga «atmiņas traucējumi», LNT raidījumā 900 sekundes saucot apvienību Vienotība krieviski par Jedinstvo, liecina, ka viņš izvēlējies ironiju par savu ieroci, uzskata sociologs Aigars Freimanis.
Ar lielu interesei izlasīju Andra Šķēles rakstu Laika 27.numurā Kāpēc balsot par ... Jo esam par labu Latviju.
Arī citās valstīs partijas melo, krāpjas un izvairās, taču Latvijā tas notiek gandrīz vai simtprocentīgi. Par to pārliecināts ir Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) vadītājs Pēteris Krīgers.
Latvijai vairs nav vajadzīgi vakardienas politiķi, un par eksprezidenta Gunta Ulmaņa alošanos, mēģinot pārveidot Andra Šķēles un Aināra Šlesera politiskos tikumus, ekspolitiķis Jānis Jurkāns saka tā: «Vai tad, ja govi sāks barot ar šokolādi, no tās varēs izslaukt kakao? Tā arī šie cilvēki – baro viņus ar šokoloādi, cik gribi, kakao nebūs.»
Bijušais ārlietu ministrs, vēstnieks un Eiroparlamenta deputāts Georgs Andrejevs uzskata, ka apvienība par Par labu Latviju, kurā apvienojušies Andris Šķēle un Ainārs Šlesers ir milzīgs biznesa projekts. Šādu viedokli viņš pauž laikrakstam Diena, sniedzot savu vērtējumu partiju konsolidācijai un deputātu pāriešanai uz citām partijām.
Vērojot jau sākušās priekšvēlēšanu aktivitātes, nākas secināt, ka šoreiz par "tautas aizstāvjiem" grib kļūt daudzi, kuriem tas varētu uzlabot priekšnoteikumus lielmonopolu uzņēmējdarbībai un citu ambīciju piepildījumam. Visredzamākais šis aspekts ir, protams, tādiem grupējumiem kā Tautas partija u.tml. Domāju, ka atkārtota Tautas partijas pārstāvju ievēlēšana parlamentā var izrādīties katastrofāla valsts nākotnei, jo tad tiks „prihvatizēti” atlikušie valsts īpašumi, privātu ambīciju vārdā kārtotas personīgās problēmas, par valsts interesēm aizmirstot...
Ne Aivars Lembergs, ne ZZS līderi, kuri viņu izvirzījuši premjera amatam, nesaskata pret Ventspils mēru izvirzītās apsūdzības kā šķērsli, lai viņš varētu vadīt valdību. «Sabiedrība Lembergu ir attaisnojusi,» paziņoja ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis.
Šodien manā pastā pamatīga avīze ar atraktīvo lozungu „Par labu Latviju!”, ar pierastu un arī nepazīstamu vīru portretiem. Avīzē izgaismoti cēli nodomi un staro mīlestība uz vēlētāju. Šo avīzi, kas noteikti ir visiem, vajag glabāt kā svētumu, kā pierādījumu tam, ka 2010.gada 12.jūnijs Latvijas vēsturē bija radikāls pagrieziens atdzimšanai, kas avīzē arī pareizi atzīmēts.
Latvijā politiķi bazūnē pa visu pasauli, ka veidojās ekonomiskā izaugsme, ka viss iet uz labo pusi! Diemžēl tas ir tikai priekšvēlēšanu triks. Nekas te uz labo pusi neiet, jo valsts uzņēmumu valdēs sēž politiķi, kas domā tikai par šodienu un nedomā perspektīvā!
Organizācijas dalībnieku paustais neatbilst faktiem.
Esošā Latvijas politiskā elite spilgti demonstrē Latvijas nākotnei bīstamu attīstības modeli, kad oligarhi ir gatavi vienoties jebkuros jautājumos ar mērķi saglabāt un nostiprināt savas pozīcijas, izolējot ikvienu, kas varētu likt šķēršļus vai traucēt «politbiznesa» plāniem.
Latvijas negatīvais tēls ir saistīts ar politiku, un arī Ventspils mēra Aivara Lemberga tiesas prāva tiek uztverta ļoti negatīvi, intervijā aģentūrai BNS sacīja Latvijas institūta (LI) direktors Ojārs Kalniņš.
Demisijas pieprasījumā saduras divu attīstības modeļu konflikts.
Advokāts Andris Grūtups uzskata, ka no pašreizējiem politiķiem piemērotākais kandidāts tautas vēlēta prezidenta amatam būtu smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs. To plaši pazīstamais advokāts paziņoja intervijā LTV raidījumam Jauna nedēļa.
LPP/LC līderis Ainārs Šlesers, kuram jāizšķiras par iešanu valdībā, nav vienkāršā situācijā, taču zaudēt jau nav ko, uzskata politoloģe Iveta Kažoka. Intervijā Čas viņa vērtē, ka atrodoties opozīcijā “viņš izskatās ne pārāk labi”. A.Šlesers solījis 12.aprīlī paziņot, vai LPP/LC pievienosies Valda Dombrovska (JL) valdībai.
Eksprezidents Guntis Ulmanis pauž nožēlu par to, ka Tautas partija (TP) pametusi valdību. Vienlaikus viņš uzskata, ka valdībai jāturpina darbs, neatkarīgi no tā mazākumā, vai vairākumā.
«Viņi rīkojās izaicinoši. Viņi taču meklēja ieganstu, lai varētu atbrīvoties no šīs atbildības nastas, kāda šobrīd pastāv valstī jebkuram, kas ir pie valsts stūres,» TV3 raidījumam Nekā personīga, runājot par Tautas partijas aiziešanu no valdības, sacījusi eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Situāciju, kad valdību nolemj pamest viens no to veidojošajiem vadošajiem politiskajiem spēkiem Tautas partija, Dienas bizness lūdza komentēt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentei Žanetai Jaunzemei-Grendei.
Portālā Nozare.lv šajās dienās meklējama plaša intervija ar Puzes ķeizaru -- to pašu, kuru tiesa šodien oficiāli brīdināja par necieņas izrādīšanu pret tiesu. Klaunādi cilvēks prot rīkot, bet ne par to šis stāsts. Lūk, pāris domas, kas šajā intervijā ir izskanējušas:
Rudenī gaidāmās vēlēšanas var atnest lielus pārsteigumus - ja Inguna Sudraba un Aivars Lembergs tomēr kandidētu Saeimas vēlēšanās, rastos pavisam cita situācija, kas noteikti ietekmētu arī partiju apvienības Vienotība situāciju. Tā šodien intervijā Neatkarīgajā saka politiskais konsultants Jurģis Liepnieks.
Kriminologs Andrejs Vilks uzskata, ka Latvijai būtu jāveic pētījumi par kriminālām izpausmēm politikā.
27.janvāra raidījums Kas notiek Latvijā? ar vairākkārt sabraukto ezīti bija lielisks. Izteikšu dažas savas necilās domas par mūsu vēsturi, neveiksmēm, kampējiem utt.
"Tā sauktie oligarhi zaudē ietekmi politikā, " tā par nesen notikušo Aināra Šlesera (LPP/LC), Aivara Lemberga ("Latvijai un Ventspilij") un Andra Škēles tikšanos portālam "Delfi"sacīja partijas "Jaunais laiks" Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis.
Viens no jautājumiem, kurš pašlaik nešaubīgi nodarbina daudzu Latvijas iedzīvotāju prātus, skan – kādēļ tieši Latvija tik smagi cietusi no globālās ekonomiskās krīzes? Atbilde uz šo jautājumu ir samērā vienkārša – mūsu ekonomiskās neveiksmes ir "trekno gadu" rīcības sekas. Turklāt, šīs sekas izraisīja konkrēti cilvēki, izmantojot savu politisko varu sev izdevīgu īstermiņa lēmumu pieņemšanai, bet vēl biežāk – sev neizdevīgu, taču valstij nepieciešamu lēmumu nepieņemšanai.
Latvijā darbojas daudzgalvains pūķis - mainās tikai tas, kura galva ir galvenā, bet rumpis ir viens un tas pats, intervijā laikrakstam "Dienas Bizness" norāda Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca, veltot asu kritiku politiķiem. Viņa uzskata, ka Latvijā tiek mēģināts kultivēt ārējā ienaidnieka tēlu, šoreiz par tādu izvēlēti starptautiskie aizdevēji.
Bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis uzskata, ka premjers Valdis Dombrovskis (JL) un finanšu ministrs Einars Repše (JL) ir apjukuši, tomēr Dombrovska valdība nav katastrofa. Kamēr G. Ulmaņa ieskatā E. Repše zaudē apjukumu, V. Dombrovskis izpelnās kritiskus vārdus par vilcināšanos apmeklēt protestētājus telšu pilsētiņā. Intervijā laikrakstam Neatkarīgā G. Ulmanis arī uzteic Andra Šķēles, Aivara Lemberga un Aināra Šlesera mīlestību pret politiku - viņi neesot valsts ienaidnieki. Savukārt Sarmīte Ēlerte kā politiķe viņam atšķirībā no iepriekšējiem trim ir balta lapa.
Beidzot mēs zinām, kurš ir vainīgs pie posta, kādā Latvija nonākusi. Neviens cits kā Vaira Vīķe-Freiberga. Pirmais šo lietu ir izpratis Aivars Lembergs. Tak’ jau prezidente, jo viņa taču nominējusi visus Ministru prezidenta kandidātus. „…zinu: lai gan kandidātiem izvirzīja dažādus kritērijus, viņa ne reizes neaktualizēja jautājumu par sociālekonomiku,” klāsta Lembergs. No pašiem Saeimas apstiprinātajiem Ministru prezidentiem jau nekādu atbildību nav jāprasa. Arī ne no Emša, kam VVF pat ar Damokla zobenu tika draudējusi. Vēl mazāka atbildība par zilās liesmās degošo Latviju ir paša Lemberga lolotajai ZZS, kas kopš 2002.gada bez pārtraukuma ir bijusi valdībā.
Politiskās elites satuvināšanās ar Krieviju ir acīmredzama. Visticamāk, ka pie varas esošie sajutuši naudas smaku.
Kāds cienījams Latvijas ķirurgs, kura profesionālā karjera ilgst nu jau 30 gadus, privātā sarunā nesen atzina, ka viņa lielais sapnis ir aiziet pensijā. Sasniegtas profesionālās virsotnes, operēts ļoti daudz un veiksmīgi, iemantota patiesa pacientu cieņa un mīlestība. „Esmu noguris. Ar nepacietību gaidu pensionēšanās vecumu.”, domīgi noteica dakteris. Bērni izaudzināti, mazbērns sagaidīts, profesionālais piepildījums sasniegts, kredīti nomaksāti. Saprotu, ka labā fiziskā formā esošais kungs ar iesirmiem deniņiem sasniedzot pensijas vecumu diezin vai pilnībā pievērsīsies dārzkopībai. Taču ir skaidrs, ka darba slodzi dakteris būtiski samazinās, jo cilvēks ir gatavs sava darba augļu baudīšanai bez nemiera.
Labrīt, lasītāji! Šorīt pārdomas par dažādām tēmām. Ne patīkamām.
Par godīgumu un korupciju politikā runā kā vispārēju parādību, aizmirstot, ka ir arī Sirdsapziņas partija, kas bijusi vienmēr par godīgumu un pret korupciju. Citas partijas gan arī to saka, bet šī dara!
Gandrīz visus atjaunotās neatkarības gadus esam pieraduši vērtēt partiju ideoloģiju galvenokārt caur etnisko prizmu. “Labēja” partija bija tā, par kuru balsoja pārsvarā latvieši, “kreisa” tā, par kuru balsoja krievi. Šim dalījumam bija sava loģika ne tikai tāpēc, ka nacionālais jautājums Latvijā allaž ir aktuāls un vēlētājus mobilizējošs, bet arī tāpēc, ka starp partijām nebija stingri iezīmētas atšķirības ekonomiskās ideoloģijas jautājumos.
Nupat, 18. novembrī, prezidents Valdis Zatlers pie Brīvības pieminekļa teica, ka jāmeklē, precīzāk – jāatrod Lāčplēsis: „Vaidelotis Lāčplēsi atrada lāču mātes migā. Šodien mums Lāčplēsis jāatrod sevī un savos līdzcilvēkos – tikai tā varēsim tikt galā ar izaicinājumiem.”Taču, kā vēsta kāda mūsdienu teika, kaut kas Lāčplēsim līdzīgs jau esot atrasts. Laimīgie atradēji – Tautas partijas „daudzu nodaļu biedri”. Par to, vai TP biedri Lāčplēsi atraduši kādā migā, teika pagaidām klusē. Precīzāk vien zināms, ka no prezidenta piedāvātajām meklēšanas iespējām – sevī un līdzcilvēkos, izmantota otra. Proti, tieši līdzcilvēkā, pašu partijas biedrā sazīmēts Lāčplēsis jeb Šķēle. Iespējams, nākotnē arī par šo atradumu tiks sarakstīts eposs, taču pagaidām daiļliteratūras avota vietā vēl jācitē vakardienas avīze (Latvijas avīze, 19. novembris), kur Šķēle stāsta, ka TP biedri viņu uzrunājuši šādi: „Ja tu, Šķēle, nāc atpakaļ, tad mēs esam gatavi iet palīgā Latviju celt. Ja ne, tad malā sēdētāju un vaimanātāju Latvijā kļūs vairāk.”
Eksprezidenta Vaira Vīķe-Freiberga brīdina, ka, viņasprāt, budžeta deficīta aizsegā sāk iezīmēties valsts otrreizējas izlaupīšanas risks. Tāpat viņa aicina iedzīvotājus būt piesardzīgiem un rūpīgi izraudzīties tos politiskos spēkus, kas valsts vadību uzņemsies pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām. Kā uzsver Freiberga, nedrīkstētu raudzīties tikai uz partiju līderiem, bet būtu jāskatās, kādas programmas un risinājumus problēmām partija piedāvā.
Šoreiz runa nav par kļūdām, bet par apzināti veidotu Sistēmu, tā Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte norāda savā apsveikumā valstij 18.novembra priekšvakarā. Viņas viedoklis publicēts šodien Latvijas Avīzē.
«Un tie, kas tagad, skatoties uz Andri Šķēli, [Aivaru] Lembergu vai uz kādu citu, saka - lūk, būs saimnieks un nu sakārtos valsti, tās ir muļķības!». Šādu pārliecību intervijā oficiālajam laikrakstam «Latvijas Vēstnesis» pauž Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Juris Rozenvalds.
Bijušais ārlietu minitrs, politiķis Jānis Jurkāns jūtoties nelaimīgs, jo dzīvo valstī, kas ir nozagta. Viņš asi kritizē Latvijas iedzīvotāju pasivitāti dažādos procesos, sakot, ka patlaban valstī nav sabiedrības, bet cilvēku bari.
Uzņēmuma «Dzintars» valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs kritizē Latvijas valdību, norādot, ka tā darbojas pretēji veselajam saprātam un spiež latviju iet iznīcības ceļu.
Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis atkal paziņojis, ka Ventspils mērs Aivars Lembergs būšot “premjerministra kandidāts”. Tas jau sāk izklausīties pēc “rīt dažviet līs”, vienīgi par Brigmaņa laika prognozi varam būt droši, ka nelīs — Lembergs vienmēr paliks tikai “kandidāts”.
«Plukatu zemē plukatas neizdzīvo tālāk par vienu paaudzi, mirst valsts, aizbrauc cilvēki, izzūd valoda un aizvējojas kultūra. Tad arī ražošanai nav jēgas, jo arī tā pārceļas citur,» intervijā laikrakstam «Neatkarīgā» sacījusi Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, profesore, filozofijas doktore Maija Kūle.
Ir dienas, kad optimisms, kuru cenšos uzturēt, sāk likties nepamatots... Nē, nav runa par kādiem jauniem šokējošiem ekonomikas datiem. Runa ir par to, ka pretēji loģikai, ka beidzot taču varas slānim būtu jāsaprot situācijas nopietnība un kaut uz laiku jāsapurinās/jāapslāpē savtīgums, tas tomēr nenotiek. Daži piemēri.
"Godīgi ir jāatzīst, ka piecos gados kopš Latvija ir ES dalībvalsts, ir pierādījies, ka izvēlētais politiku kurss nav devis vajadzīgo stabilitāti un radījis aizsardzības mehānismus situācijā, kad arī ārējā vide ir nestabila," ceturtdien publicētajā intervijā laikrakstā "Diena" atzinis Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca.
Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir satriekta par Ārlietu ministrijas ieceri likvidēt Latvijas institūtu (LI), jo īpaši laikā, kad Latvijas tēls ir tik slikts.
Lielākā daļa ministriju ir uzņēmušās pildīt nevajadzīgas funkcijas un dara nevajadzīgu darbu, intervijā žurnāla "Kapitāls" oktobra numurā saka viens no lielākajiem mežu īpašniekiem Latvijā Modris Fokerots. Viņš arī jautā, kā iespējams cienīt valsti, ja premjera izdotos rīkojumus ierēdņi neievēro un izdomā veidus, kā tos apiet. Un premjers neko tur nespēj mainīt.
Kļūdījos apgalvojot, ka nevienu ministriju nevajag likvidēt. Vienu vajag!
Rīgas "takšu kari" ir Latvijas biznesa spogulis, intervijā aģentūrai LETA atzina Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende.
Portāla Diena.lv pastāvīgais autors savā replikā "Smagos noziegumos apsūdzētais" š.g. 2.septembrī loģiski secina, ka vairāku Latvijas mediju daiļrade "jau pāris gadu" ir "klasisks neirolingvistiskās programmēšanas piemērs".
Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Latvijas Ziņu kanāla raidījumā "15 karstās minūtes" paziņoja, ka Latvijas līgums ar Starptautisko Valūtas fondu ir pielīdzināms Molotova-Ribentropa paktam.
Ventspils mērs Aivars Lembergs asi kritizējis Finanšu ministrijas plānu ar nekustamā īpašuma nodokli aplikt dzīvokļus, kuru platība pārsniedz 50 kvadrātmetrus un mājas virs 100 kvadrātmetriem.
Kur ir, tur rodas — noskatījušies uz kolēģes Baibas Rozentāles (TP) plosīšanos veselības lauciņā, atskārsmi par savām nozarēm nepieciešamajiem līdzekļiem ieguvuši arī citi ministri. Pēc papildu 15 miljoniem izglītībai un zinātnei nākamā gada budžetā izslāpusi ir izglītības ministre Tatjana Koķe (ZZS), savukārt kultūras ministrs Ints Dālderis (TP) uzstās uz 8 miljonu latu piešķiršanu pašvaldību mākslas un mūzikas skolu saglabāšanai.
«Dombrovskim veidojas izpratne par valsti, es redzu, ka viņa pozīcija kļūst aizvien sociālekonomiski pamatotāka,» šodien intervijā Neatkarīgajai saka Vetspils mērs Aivars Lembergs. Viņš arī negrasās «mest nekādus akmeņus Dombrovska dārziņā».
Ventspils mērs Aivars Lembergs Latvijas un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) vienošanos salīdzina ar Molotova-Ribentropa paktu.
Ventspils mērs Aivars Lembergs ir patiesi gandarīts, ka viņš uzvarējis cīņā ar laikrakstu «Diena» un tā iepriekšējo vadību.
Par to, ka Latvijā būs «ziepes», bija izteikti brīdinājumi jau gadiem ilgi – brīdinājusi gan Ārvalstu investoru padome, gan citi, tomēr Latvija to apzināti ignorējusi, uzskata viena no starptautiskās kompānijas «StatoilHydro ASA» stratēģēm un bijusī «Latvija Statoil» vadītāja Baiba Rubesa.
Ventspils mērs Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspiliji) Ventspils pilsētas domes sagatavotā un apmaksātā publikācija laikrakstā Dienas Bizness kritizē valdības rīcību un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) noteikumus aizdevuma saņemšanai. Viņš uzskata, ka Latvijas politiskās vadības uzvedība ir "absolūti sulainiska".
Šodien politiķi un amatpersonas “iepriecināja” ar mutiskiem izvirdumiem. Atceraties, kā valsts prezidents pirms trim dienām publiski pavēstīja, ka vienošanās ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) Latvijas iedzīvotājiem nepatīkamus pārsteigumus nenesīs. Savukārt šodien valdošās koalīcijas partijas TB/LNNK līderis pavēstīja: tieši otrādi, nepatīkami pārsteigumi būšot.
Informācija par ļaudīm, kuri sameta naudiņu, lai ofšora uzņēmums varētu nopirkt laikrakstu Diena, tiks atklāta pēc pāris nedēļām. Dati par aviokompānijas airBaltic finanšu stāvokli ir pietiekami satraucoši, lai uzņēmuma vadītājs un eksklusīvā ne-amatpersonas statusa baudītājs Fliks vakar dietu uz Ministru kabinetu, lai aiz slēgtām durvīm par tiem vaidētu, bet sabiedrībai tie taps zināmi ... augustā. Savukārt pensionāriem patlaban klājas drebēt un trīcēt, jo it kā Starptautiskais Valūtas fonds ir pieprasījis pensiju samazināšanu ... bet droši mēs to nevaram zināt, jo vēstule no SVF skaitās noslēpums.
Finanšu ministrs Einars Repše publiski izteicies, ka Starptautiskais Valūtas fonds tā īsti neticot, ka Valda Dombrovska valdība spēs solītajā apjomā samazināt budžeta deficītu. Tiktāl skaidrs un it kā loģiski. Un tomēr – kas par lietu? Mūsējie taču i nodokļus ceļ, i pensijas samazina, respektīvi, solīto (cita lieta, ko par šiem solījumiem domā sabiedrība) „lielos vilcienos” pilda.
Valdība patlaban atrodas laivā, kurā ir sūces un nemitīgi ietek ūdens. Tā smeļ ūdeni ārā, bet nemeklē, kur ir sūces. Tā par valdības darbu tēlaini izsakās eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Ar nožēlu viņa atzīst, ka valdība tā sauktās sarkanās līnijas ir pārkāpusi, izvēloties vieglāko ceļu, samazinot pabalstus un pensijas.
Nupat pēc ilgiem gadiem par Rīgas mēru ar LPP/LC atbalstu ievēlēts Nils Ušakovs — krievvalodīgais, krievu šovinistu pieklusinātā, taču mērķtiecīgā paveida politiskā spēka — Saskaņas centra priekšnieks. Nu mūsu galvaspilsēta kopš padomju okupācijas gadiem atkal pieredz to, kā vara — nu jau demokrātiskās vēlēšanās — atkal nonāk krievu un viņu vietējo izpalīgu rokās.
Ja Saeimu neatlaidis šajā vasarā, tad rudenī tas notiks tik un tā, intervijā laikrakstam Telegraf pauž Rīgas domē ievēlētais Jānis Ādamsons (SC).
Valsts melo, stāstot, ka krīzi var pārdzīvot, ciešāk savelkot jostas, slejā jūlija žurnālā "Kapitāls" norāda mediju eksperts Boriss Epšteins. Viņš uzskata, ka valstij vajadzētu godīgi pateikt, ka pagātne vairs neatgriezīsies, ka vajag pārkvalificēties un meklēt sevi jaunās jomās.
Algu un pensiju samazināšana un daudz kas cits, ko naktīs steigšus izdomā valdības namā, ir izmisīgs mēģinājums glābties no pilnīga bankrota. Bet šie pasākumi nekādi neveicinās valsts ekonomisko attīstību. Un tas nav plāns nākotnei. Tā ir tāda karstas putras strēbšana mēness gaismā, kad nekādu citu jēdzīgu plānu nav, tā ceturtdien publicētā intervijā Latvijas Avīzē (LA) saka uzņēmējs, Latio valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns.
Latvijā rezerves nav uzkrātas, jo politiķiem svarīgākais ir bijis izpatikt elektorātam, turklāt amati ministrijās tiek uztverti kā vienas partijas "medību lauki", norāda eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Eksprezidents Guntis Ulmanis uzskata, ka politiķiem būtu jāatvainojas sabiedrības priekšā par situācijas novešanu līdz krīzei. Turklāt politiķiem nevajadzētu rādīt tik priecīgas sejas, ka izdevies tik ļoti «nogriezt» izdevumus.
«Kā tik īsā laikā amatpersonas varēja novest [teju līdz bankrotam] plaukstošu valsti?» retoriski jautā bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš. Viņš ir pārliecināts, ka atbildībās amatpersonas jāsauc pie kriminālatbildības par valsts novešanu līdz šādam stāvoklim.
Ekonomiste Raita Karnīte uzskata, ka pašreizējos apstākļos, ja tiešām nav citu veidu ietaupīšanai, tad valstij vajadzētu nevis samazināt pensijas, bet gan aizņemties no pensionāriem.
Blogotājs Vjačeslavs Dombrovskis šodien savu bloga ierakstu par Latvijas tautsaimniecību un valdības darbu attiecīgajā jomā sācis ar vārdiem "man šķiet, ka man ar šo valsti pietiek." Turpināšu tādā pašā vīzītē. Neteikšu, ka jebkad man ir licies, ka valdībā strādā tikai paši izcilākie, gudrākie, viedākie un apķērīgākie ļaudis, kādi vien mūsu valstī ir piedzimuši. Atliek atcerēties tādus uzvārdus, kā Veldre, Jaundžeikars, Rivža, Slakteris ... arī "štanču ražošanas speciālists". Bet patlaban sāk rasties pavisam nopietnas bailes par to, kas valstī ir pie stūres. Rodas iespaids, ka tautsaimniecības glābšanas plāns valdība ir aptuveni šāds: Sarakstām visi uz lapiņām visas iespējamās idejas, vai labas vai sliktas. Sametam tās cepurē. Velkam pa vienai un paskatāmies, ko tauta par tām teiks. Pacelt PVN vēl tālāk? Oi, neder. Jau tā ļaudis spiedz. Nogriezt pensijas? Ai, ai, Saeimas vēlēšanas ir tik vien, kā pēc 16 mēnešiem, pensionāri ir ne vien atminīgi, bet arī ļaunatminīgi. Ieviest progresīvā nodokļa sistēmu, kur nodokļa paaugstināšana sāktos aptuveni pie nule kā universitāti beiguša jaunieša pirmās algas? Nē, laikam arī tā nevar. Varbūt pamēģināsim padejot "Tūdaliņ, tāgadiņ" - varbūt tā kaut kas iekritīs prātā.
Kādreizējais Andra Šķēles padomnieks un Tautas partijas polittehnologs Jurģis Liepnieks intervijā „Latvijas Avīzei” diezgan drūmās krāsās ieskicē Latvijas nākotni. Viņš prognozē šaušalīgu nabadzību, postu un dramatisku valsts sniegto pakalpojumu kvalitātes kritumu. Pēc Jurģa Liepnieka domām, šādā situācijā visi, kam būs tāda iespēja, valsti pametīs.
Valdības plānotie budžeta samazinājumi, kas paredz vēl par 500 miljoniem latu samazināt budžeta tēriņus, nozīmēs tautsaimniecības slepkavību, sacīja ekonomiste Raita Karnīte.
Saeima, kā rādās, atkal ir demonstrējusi zināmu «rakstura stingrību» un priekšlikums, kas paredzēja prasību valdes locekļus un pašvaldību uzņēmumos izvēlēties atklātā konkursa kārtībā, nevis iecelt politiski, ir noraidīts.
8.janvārī "Neatkarīgās Rīta Avīzes" komentētājs Māris Krautmanis publicēja asu kritiku sabiedrības par atklātību "Delna" viedokli, ka pagājušais gads aizvadīts politiskās korupcijas ēnā. Lai iepazīstinātu lasītājus ar to, kas tieši izsaucis NRA negatīvo reakciju, publicējam "Delnas" vadītāja Roberta Putņa Jaunā gada vēstījumu Latvijas sabiedrībai.
Cik interesanti. Daudzu mēnešu garumā Latvijas Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārstāvji locījās kā vien prazdami, skaidrojot, kāpēc gan viņi premjerministra amatā vēlas redzēt smagos kriminālnoziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu. Izrādās, ka nemaz tik karsta šī vēlme nebija — nepagāja ne 48 stundas pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas, un ZZS jau laimīgi ziņoja, ka, protams, nākamais premjerministrs būs Aigars Kalvītis.
Manuprāt 14. decembri tagad var ierakstīt kalendārā kā dienu, kad Latvijas valdošā kliķe pierādīja, ka par tiesiskumu mūsu valstī labāk nerunāt. Saeima šodien ievēlēja trīs Satversmes tiesas tiesnešus. Par viņu "kvalifikācijām" šodien rakstīja kolēģis Aivars Ozoliņš, neatkārtošos (un atzīšu, ka par vienu no kandidātiem Uldi Ķini īpašu šaubu nebija). Taču teikšu gan, ka Tautas partijas (TP) vadītā valdība kārtējo reizi pierādījusi, ka tai vislabāk Latvijā patiktu absolūts tiesiskais nihilisms. Kandidātus augstiem amatiem izraugās politikāņi (atcerēsimies, ka par acīmredzami piemērotu kandidātu Latvijas ombudsmena amatam Rasmu Kārkliņu premjerministrs teicis, ka viņa neder, jo viņš viņu personīgi nepazīst), piemērotība amatam ir pats pēdējais kritērijs.
Nesen kāds ar diplomātiskajām aprindām saistīts paziņa apjautājās, vai esmu pamanījis, ka Latvijas valdības politika pret Krieviju kļuvusi neslēpti draudzīga. Raugi, kad poļi saplēsās ar Maskavu, igauņi, leiši un zviedri pauda Polijai publisku atbalstu, savukārt mūsējie kautri klusēja. Un tas esot tikai viens piemērs.
Cilvēku pārliecība par politiķu ekonomiskajām interesēm ir tik nesatricināma (un es nesaku, ka tai nav pamata), ka to savā labā regulāri izmanto dažādi aktīvi indivīdi, kuri pašu piesauktos politiķus varbūt ir redzējuši tikai televizorā.
Vissvarīgākais aizejošā gada notikums bija, protams, Saeimas vēlēšanas, kaut gan tās šogad būtu notikušas tā kā tā — Latvija ir demokrātiska republika. Egils Levits, pašlaik Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis, savulaik juridiski skaisti iztēloja, kā no Satversmes pirmajā pantā teiktā, ka esam "demokrātiska republika", dabiski izriet viss pārējais, kas veido mūsu valsti. Lai kā "septiņus treknus gadus" Latviju un Eiropas naudu apsaimniekot saposušies varas paturētāji censtos iestāstīt, ka vēlēšanas esot bijušas "referendums" par pašreizējo koalīciju, pie varas esošā politiķu kombinācija ir tikai epizode, nav šaubu, ilgā un sekmīgā Latvijas nākotnes vēsturē.
Latvijas Republikas Saeima ceturtdien gatavojas apstiprināt jaunizveidotā Tiesībsarga biroja vadītāja amatā tiesību speciālistu, kas dēvē savu valsti par "otro Latvijas Republiku", kura esot nodibināta 1991.gadā. Jo "pirmā Latvijas Republika" esot pastāvējusi tikai "līdz padomju okupācijai 1940.gadā", bet "50 padomju okupācijas gados Latvijas valsts un konstitucionālisms varēja pastāvēt vienīgi tautas iztēlē", kādā no savām "zinātniskajām" publikācijām apgalvo kandidāts, Latvijas Universitātes katedras vadītājs Ringolds Balodis (TP).
Vakar „Latloto“ izlozē 5no35 lielākais laimests bija 67 lati. Pēc izlozes, tiešraides publisko debašu „Kas notiek Latvijā?“ skatītājiem izkrita lielais laimests. KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe televīzijas tiešraidē paziņoja, apstiprinot līdz šim izskanējušās baumas, ka vairākas reizes kratīšanās pie privātpersonām un uzņēmumos KNAB ir atradis augstas kvalitātes modernas noklausīšanās iekārtas. Likums nosaka, ka neviens, izņemot operatīvās darbības subjektus, tās izmantot nedrīkst, tomēr tirgot un glabāt tās nav aizliegts. Tāpēc noklausīšanās iekārtas tur arī esot atstātas.
Vakar pirmo reizi pēc ievēlēšanas tikās 9. Saeima. Deputāti noklausījās Valsts prezidentes uzrunu un izveidoja parlamentāro struktūru — gan Saeimas Prezidiju, gan arī pietiekami daudzās parlamentārās komisijas.
Atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu ir skaidra – neviens. Viss, kas šobrīd notiek ap valdības veidošanu, nav ne priekšspēle, ne konsultācijas. Tas ir Tautas partijas blefs, uz kuru uzķērās pārējas 9.Saeimā tikušās partijas. Uzķērās arī mediji, kuri, sākot ar komentāros pausto eiforiju par "pārliecinošo labējo partiju uzvaru" (it kā varētu būt citādi!) un beidzot ar spekulācijām par tā saucamo kreiso piesaisti nākamas valdības izveidei, šķiet, uzvedas neadekvāti. Nekas taču nav noticis. Ir tikai provizoriskie (!) vēlēšanu rezultāti.
Ievēlējuši Saeimu mēs esam, lai varētu sākties kārtējās vaimanas, ka tas nav pareizs valsts parlaments, jo ministru amatiem izvirzīs nepareizās figūras. Šo klaigāšanu jau tagad dzird gandrīz visos interneta portālos, lai gan man liekas, ka daži aspekti ir būtiskāki par notikušajām vēlēšanām.
Vēlēšanu naktī pasludinātā valdības partiju vienotība faktiski derēja tikai līdz vēlēšanām, kad tām pretī bija viens kopīgs ienaidnieks — Jaunais laiks. Līdzko jāvienojas par darāmiem darbiem un amatiem, vairs neiet gludi.
Politiskā reklāma ir tāda pati kā jebkura cita reklāma, piektdien Latvijas radio 1 raidījumā «Darbojošās personas» sacīja Ventspils mērs Aivars Lembergs.
Kopš labēji centriskās valdības izveidošanas Zviedrijā pagājušas vien nieka desmit dienas, kad jau nācies demisionēt ārējās tirdzniecības ministrei Marijai Borēliusai un kultūras ministrei Sesīlijai Čilo. Abas pagājušā gadsimta 90.gados maksājušas aplokšņu algas savu bērnu auklītēm. Abām kopīgs vēl viens grēks — izvairīšanās no TV abonēšanas maksas. Tas viss nācis zināms presei, un — ardievu vēl neiesildītie krēsli.
Kurš katrs nevar kļūt par Satversmes tiesas (ST) tiesnesi. Nepietiek ar valdošajai koalīcijai pilnīgi obligāto kandidāta īpašību komplektu — profesionālu nepiemērotību, nekompetenci konstitucionālajās tiesībās, nekādas akadēmiskā darba pieredzes, svešvalodu nezināšanu, apšaubāmu reputāciju. Papildus šīm "kvalitātēm" kandidātam ir jābūt pieņemamam kādam no koalīcijas partiju īstajiem lēmējiem un acīmredzot piemērotam viņu iecerētā mērķa īstenošanai — sagraut ST no iekšpuses un padarīt par valdošā "kodola" piedēkli.
Vakar raidījuma „100.pants“ viesis ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis lieliski demonstrēja savas politiskā demagoga spējas. Līdz raidījuma pēdējai minūtei šī intervija bija paraugs politiķa spējām atbildēt uz visiem jautājumiem bez minstināšanās, saprotami un skaidri. Jā, līdz pēdējai minūtei, kad raidījuma vadītāja Odita Krenberga jautāja Brigmaņa kungam, vai ZZS vēl ar vien grasās sekot principam „savējos nenodod“ arī pēc tam, kad arestēta kāda Lemberga ietekmē esoša uzņēmuma finansiste.
Es nezinu nevienu valsti Eiropā, kas dzīvotu bez reālas politiskās opozīcijas, - vienīgi Latviju. Sekas: lēmumu pieņemšana notiek šaurā oligarhu lokā, kam pat tā īsti nav piesaites pie varas esošo partiju "runājošām galvām" (premjers, ministri, frakciju vadītāji).
Satversmes tiesas tiesneses amatam "zaļo zemnieku" izvirzītās un pārējās valdības koalīcijas pēc minstināšanās tomēr atbalstītās Rīgas apgabaltiesas tiesneses Zaigas Vrubļevskas izredzes tikt apstiprinātai no paša sākuma bija apšaubāmas. Pirmkārt, viņa neatbilda premjerministra Aigara Kalvīša (TP) galvenajam kritērijam — "es viņu pazīstu". Otrkārt, kad Tautas partija piekrita viņu atbalstīt, Kalvītis minēja acīmredzot otru svarīgāko kritēriju kandidāta piemērotībai augstajam ST tiesneša amatam — ka par viņu neesot parādījušies "nekādi īpaši kompromati".
Lasītāji zinās, ka ļoti bieži nepiekrītu viedoklim, kāds tiek pausts laikraksta Neatkarīgā lappusēs, lielākoties tāpēc, ka šī laikraksta pārlieku ciešās saites ar Ventspils naftas industriju un tās politiskajiem aspektiem piespiež cilvēkus, kuri vēlas būt žurnālisti, nodarboties ar prastu demagoģiju, turklāt ne vien komentāru lappusē, bet arī -- un apejot pašus elementārākos žurnālistikas noteikumus -- arī "ziņu" lappusēs.
Dzīvē daru dažādas lietas, bet viena no tām ir lekciju lasīšana Latvijas Universitātē. Lai arī pēc izglītības esmu televīzijas cilvēks, tā iegrozījies, ka jauniešiem universitātē mācu ziņu rakstīšanu drukātajiem mēdijiem. Šorīt jauno grupu satiku pirmo reizi - apmēram 20 jaunu cilvēku, ar kuriem nākamo 16 nedēļu laikā runāšu par žurnālistikas procesiem, principiem un kvalitāti. Tāpat kā vienmēr, grupā ir nospiedošs sieviešu vairākums. To īsti nesaprotu, jo profesijā gan tāda nesabalansētība nav. Šodien laikrakstā Diena parakstītos materiālus rakstījuši astoņi vīrieši un astoņas sievietes. Bet ne par to šis stāsts.
Vakar hiperaktīvā Šlesera kunga vadītā Satiksmes ministrija (SM) paziņoja, ka neiejauksies "Latvijas dzelzceļa" kofliktā ar uzņēmumu "Kālija parks", jo tas esot saimniecisks strīds. Nozarē strādājošiem gan nav noslēpums, ka runa nav tikai par divu uzņēmumu strīdu, bet konfliktiem Ventspils tranzītuzņēmumu grupā kopumā.
Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) teju «atdos Abreni krieviem». Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas aprādītais valdības parāds ārpolitikā, iespējams, būs nokārtots, beidzot slēdzot robežlīgumu ar Krieviju.
Ak, šis cilvēks Kaļužnijs! Šodien žurnālā Republika.lv ir plaša intervija ar Krievijas vēstnieku Latvijā Viktoru Kaļužniju, kurā viņš atkārtoti lieto tādas frāzes, kā "Paskaidrojiet man!" un "Kāpēc par to neviens vairs nerunā?"
Aigars Freimanis, sociologs
Nellija Ločmele, politoloģe
Dikti lielīgs ir Kalvīšonkulis par viņa jaunās/vecās valdības pirmajām 100 dienām -- aktīvi strādāts, tā viņš paziņojis. Ir gan, jā. Aktīvi strādāts, lai gādātu, ka Kalvīšonkuļa partijas noziegumi pirms pēdējām vēlēšanām vairs nebūtu noziegumi (jautājums Aleksejam Loskutovam -- velns parāvis, cik ilgi Jūsu kantoris tūļāsies, iekams atzīs, ka Kalvīšonkuļa biroja vadītājs nebija, nebija un vēlreiz nebija nekāda "neatkarīga persona"???). Gādāts par to, lai Satversmes tiesa pēc iespējas "netraucētu" Kalvīšonkuļa valdības darbā. Gādāts par to, lai Kalvīšonkulis un viņa rokaslaižas varētu kontrolēt valsts slepenos dienestus -- paldies Dievam, pagaidām vēl Rīgas pilī saimnieko Vaira Vīķe-Freiberga, kura šim kliedzoši politizētajam varas uzurpēšanas mēģinājumam pateica skaidru nē. Pašās pirmajās dienās Saeimā tika gādāts, lai dažādu komisiju vadībā iesēstos tik briesmīgi nepiemēroti cilvēki, ka Latvija starptautiski kļuva par izsmiekla objektu, gādāts, lai no Saeimas vadīšanas absolūti un pilnīgi izspiestu partiju "Jaunais laiks", toties smalki draudzētos ar partiju savienību, kuras viens no dibinātājiem ir notiesātais tautas nodevējs Alfrēds Rubiks.
Kārlis Streips, žurnālists
Valts Kalniņš, politologs
Anhelita Kamenska, Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece
Mokoši lēni, tomēr top skaidrāki kritēriji Satversmes tiesas (ST) tiesnešu un citu augstu amatu kandidātu izvēlei. Līdzās premjerministra Aigara Kalvīša svarīgajam "es viņu pazīstu" un citu valdošās koalīcijas politiķu dažādās variācijās vilkto, ka "mūsējais" nav sliktāks par citiem tikpat sliktiem, nupat nāk redzams arī šo politiķu ieskatā nesvarīgs kritērijs — profesionālā ētika, ko Aivara Lemberga kabatas "zaļo zemnieku" virzītā kandidāte ST tiesneša amatam, Rīgas apgabaltiesas tiesnese Zaiga Vrubļevska, iespējams, pārkāpusi.
Šodien Diena raksta, ka vakar ir arestēts Ventspils naftas padomes vadītājs Mamerts Vaivads. Mamerts Vaivads kopā ar eksprezidentu Gunti Ulmani ir vakariņojuši restorānā, kad esot „ieradušies trīs vīri un lūguši“ Vaivada kungu „doties līdzi.“ Diena saka, ka tas ir bijis KNAB.
Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs privātu interešu vadīts Ventspils uzņēmēja Oļega Stepanova uzdevumā izplata melus par Ventspils mēru Aivaru Lembergu, intervijā žurnālam "Republika" izteicies Lembergs.
Trešdien aizturētais Ventspils naftas padomes priekšsēdētājs Mamerts Vaivads vēl pavisam nesen — pērnā gada oktobrī notikušajā VN privatizācijas šovā jutās kā īsts sabiedrības lauva. Ne velti, jo pirms tam viņš sarunās ar ekonomikas ministru bija lepni diktējis šī šova rīkošanas nosacījumus. Šādu iespēju viņam deva 1997.gadā noslēgtais nelīdztiesīgais līgums starp valsti un VN privātajiem akcionāriem, kurus viņš pārstāv.
Vai jūs Parīzē, Londonā, Barselonā vai Ženēvā dotos uz banku, lai vienkārši paskatītos, kā tur apkalpo cilvēkus? Nujā, bet jūs jau neesat satiksmes ministrs Ainārs Šlesers.
Tranzītbiznesa aizkulisēs par aktuālākajām, šķiet, atzītas divas tēmas.
Acīmredzot izmeklēšana tā dēvētajā Ventspils lietā sekmīgi virzās uz priekšu, ja jau tās galvenajam personāžam Ventspils mēram Aivaram Lembergam pat uz Eirovīzijas Latvijas fināla skatuves "pilsētā ar rītdienu" sestdienas vakarā bija jālūdz "varas pārstāvjiem" neaizturēt uz divām diennaktīm tos, kuri sēdējuši kopā ar viņu trešajā rindā, tāpēc nu esot šim "pietuvināti". Pat ja ne visi skatītāji saprata, ko smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Lembergs savas juceklīgās runas nobeigumā gribēja pateikt, ir skaidrs, ka viņam, kā dziesmā dzied, "tik viena doma prātā" — kurš būs nākošais.
Droši var teikt, ka līdz ar Ventspils naftas padomes priekšsēdētāja un Latvijas Naftas tranzīta prezidenta Mamerta Vaivada aizturēšanu ir atšķirta jauna lappuse epopejā, kas jau labu laiku sabiedrības līmenī tiek saukta par Ventspils karu.
Eirovīzija sestdienas vakarā Ventspilī bija īsts šovs, diemžēl ne labākajā šī vārda nozīmē. Šis bija šovs, kura galvenā persona nebija Gunārs Kalniņš vai Intars Busulis, bet gan pasākuma „namatēvs“ Aivars Lembergs. Ventspils mērs parādīja, ka tieši viņš ir „īstais saimnieks“ un neizvairījās no politiskām piezīmēm, piemēram, lūdzot „nearestēt trešajā rindā, kopā ar viņu sēdošos.“ Tas viss lika domāt, ka vismaz sestdienas vakarā LTV nebija Latvijas (sabiedriskā) Televīzija, bet gan Lemberga tēls Ventspilī (LTV).
Ventspils saimniekam ir taisnība, ka valstī notiek patvaļa, lai gan viņam nav taisnība, ka tas saistās ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbu. Tā liekas tikai viņam un viņa "interešu" nopirktajiem "žurnālistiem" atsevišķās Latvijas galvaspilsētas avīzēs.
Lai kas notiktu vai nenotiktu, ministri tagad drīkst iekosties savā krēslā un nekustēt ārā no ieņemamā amata. Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ministru politiskā atbildība ir atcelta. Vismaz Zaļo un Zemnieku savienības ministriem kopš tā brīža ir iestājusies turbo indulgence. "Tad nevajadzēja balsot par iestāju ES. Savulaik Latvijas Zemnieku savienība jau pauda šo skeptisko nostāju. Tagad esam iekšā un notikumi ir tādi, kādus jau varēja prognozēt," LZS priekšsēdētājs Augusts Brigmanis komentēja zemkopības ministra Mārtiņa Rozes neiespējamo demisiju. Neskatoties uz to, ka vēl nav īsti skaidrs, vai Rozem drīzāk būtu pārmetama nolaidība, kas robežojas ar vienaldzību, vai viltība, kas robežojas ar ļaunprātību. Viņa vadībā Zemkopības ministrija vai nu palaida garām, vai noklusēja (kāpēc savu partejisko muti izmantot, lai pirms vēlēšanām teiktu kaut ko nepopulāru?), bet jebkurā gadījumā neinformēja zemniekus par to, ka jau šogad Latvijā tiks mainīta ES lauksaimniecības subsīdiju sistēma. Neskatoties uz to, ka par šīm izmaiņām Roze ir zinājis (vai nav gribējis zināt, kas savā ziņā ir tas pats) jau vairākus gadus. Ministra klusēšanas dēļ Latvija savas iebildes subsīdiju sadalē izteica tik vēlu, ka reformu atcelt vai kaut ko būtiski tajā mainīt vairs nav iespējams. Bet Latvijas zemniekiem šo klusēšanu ar zeltu noteikti negribēsies asociēt, jo tā, visticamāk, sagādās zaudējumus tiem, kas savu saimniecību attīstību plāno vismaz gadu uz priekšu. Tāpēc zemnieku organizācijas atzīst, ka varētu lemt par ministra demisijas pieprasīšanu. Mārtiņš Roze gan nedomā "ka viena cilvēka nomaiņa varētu nākt par labu situācijai".
Valsts prezidentes sestdien paziņotais par divu ar valsts drošības dienestiem saistītu likumu grozījumu apturēšanu ir sen briedušas politiskas krīzes sākums. Faktiski prezidente ir izteikusi neuzticību Aigara Kalvīša (TP) valdībai un valdošajai koalīcijai Saeimā.
Teikšu īsi – es esmu ārkārtīgi pateicīgs Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai par to, ka viņa izlēma apturēt Nacionālās drošības likuma un Valsts drošības iestāžu likuma grozījumu publicēšanu.
Beidzot, beidzot, beidzot Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir pateikusi skaļu "nē" Aigara Kalvīša vadītās politikāņu bandas valsts uzurpācijas centieniem. V. Vīķe-Freiberga nav sieviete, kura runā tukšu, ja viņa nolēmusi spert šo konstitucionāli nozīmīgo soli, tad tas noteikti nebūs bijis bez iemesla, un viņas teiktajā par oligarhu pārvaldi Latvijā der ieklausīties.
Pēdējo dienu notikumi pat pašiem pozitīvākajiem pozitīvistiem liek saprast, kas ir kas Latvijā. Prezidente ar darbiem kārtējo reizi pierāda, cik svarīgi ir valsts augstākajai amatpersonai baudīt tautas uzticību, būt drosmīgai un pieņemt loģiskus lēmumus. Tieši tāpēc Vairai Vīķei-Freibergai nekavējoties ir jāatlaiž Saeima. Mans kolēģis Onslovs jau izteica viedokli, ka Kalvīša izdarības atgādina Kārļa Ulmaņa "pragmatiskos" soļus, toreiz, kad viena naudaskāra baltvācieša ietekmēts iznīcināja Latviju pirmo reizi. Prezidentes ģimene toreiz bēga. Tagad, kad latvieši Šķēle un Lembergs kļūst bagāti, vadot nabadzīgāko Eiropas valsti, un izmisīgi cenšas izvairīties no kriminālsoda, jaunais ulmaņpaps Kalvītis ir gatavs darīt visu un personīgi kļūt par valsts drošības garantu, līdzīgi kā Haritonovs savulaik garantēja drošību Rīgas uzņēmējiem. Es justos labāk, ja valsts drošību tomēr garantētu likums.
Lai ko arī viņa neteiktu, no viņas staro pilnīga pašpārliecinātība par sava sakāmā pareizību. Nekādu šaubu vai nožēlas, kas patiesībā būtu tikai cilvēciski. It īpaši gadījumā, ja baismīgā nāvē aizgājuši bojā 26 cilvēki. Runa ir par labklājības ministri Dagniju Staķi un neseno traģēdiju Reģu pansionātā, kura visi ugunī bojā gājušie iemītnieki vēl nav guldīti zemes klēpī.
Dragāt uz priekšu, kamēr nedabū smagi pa galvu, ir Aigara Kalvīša (TP) valdības koalīcijas parastais rīcības stils; ar grozījumiem likumos par valsts drošības iestādēm dragātāji strupi atdūrās pret Valsts prezidenti. Taču pirmdienas vakarā premjerministra piepeši piedāvātais krīzes risinājums — vienkārši atcelt visus Satversmes 81.panta kārtībā pieņemtos šo likumu grozījumus un noteikumus — tikai pastiprina valdības par sevi radīto priekšstatu, ka tai nevar uzticēties un ka tās lēmumi top, vadoties no nezin kādu, taču ne valsts interešu apsvērumiem.
Vārdu «stabilitāte» tūlīt pēc 9. Saeimas vēlēšanām valdošās partijas ar premjeru Aigaru Kalvīti priekšgalā izvēlējās par savu «firmas zīmi», pat vērtību, pēc kā vēlētāji esot izslāpuši. Kur nu vēl vairāk pierādījumu, ja jau pēc vēlēšanām izmaiņas koalīcijā ir tīri kosmētiskas, pie varas paliek tas pats premjers un arī lielākā daļa to pašu ministru. Nemiera cēlājus no «Jaunā laika» izdevies ļoti viegli pastumt maliņā un tie paši sapinušies savās pretrunās. Valdības vadītājam toties ir izdevies noorganizēt robežlīguma parakstīšanu ar Krieviju, kā arī kļūt par Tautas partijas priekšsēdētāju. Viņa ego neapšaubāmi ir audzis, bet līdz šim premjers spēja to apvaldīt.
Nu, ja no rīta par ikdienas lietām, tad pievakarē jāatgriežas pie lielās politikas. Šodien divas labas, labas ziņas, kuras mudina domāt gaišākās krāsās par to, kas mūsu valstī notiek.
Ventspils mēra Aivara Lemberga aizturēšana un jaunu smagu apsūdzību uzrādīšana viņam ir tikai viens solis prokuratūras izmeklēšanā tā dēvētajā Ventspils amatpersonu lietā, taču tas var kļūt par izšķirošu pavērsienu "viena likuma, vienas taisnības visiem" principa nostiprināšanai Latvijā.
Vāāāāimandieniņ vai, cik jaukas vakar bija pāris stundas rīta pusē. Ko liegties — visa tā latvju tautas daļa, kura neuzskata, ka tādiem blēžiem, kuri sablēdītajā kaut cik padalās ar savu pilsētu, cietumā nav jāsēž, vakar varēja ar prieku un gandarījumu tvert pienākošos jaunas informācijas fragmentus par to, kā aizturēts Aivars Lembergs, un es nebiju izņēmums.
Patiesībā prokuratūra nodarbojas ar niekiem. Gadu garumā. Kaut ko izmeklē, pēta, sūta visādus palīdzības lūgumus un saņem atbildes. Uzrāda apsūdzības. Nezinu gan, kādēļ nodokļu maksātājiem no savas kabatas jāmaksā par tādu niekošanos. Tāds nenopietns iestādījums.
Ventspils mēra Aivara Lemberga apcietināšana politisko vidi valstī neietekmēs, taču ir sācies neskaidrību periods, uzskata aģentūras LETA aptaujātie politiskās dzīves vērotāji.
Valsts prezidentes paziņojumi par oligarhu ietekmi sestdien un Aivara Lemberga apcietināšana jau pēc četrām dienām, ir divi notikumi, kas savstarpēji sasaistās tik ļoti, ka ir vairāk nekā grūti ticēt, ka prezidentes vārdi un likumsargu darbi nav saistīti. Taču tik viennozīmīgas nav versijas par notiekošā un šīs sasaistes vērtējumiem un konsekvencēm – tas vakar uzskatāmi atspoguļojās arī "Kas notiek Latvijā?" diskusijā.
Aivara Lemberga arests ir satricinājis Latviju un kā vēl nekad sašķobījis pamatu zem viņa kājām. Fakts ir vairāk nekā ievērības cienīgs, jo būtībā viņš ir viens no ietekmīgākajiem un bagātākajiem cilvēkiem Latvijā, kuram prokuratūra ir uzrādījusi nopietnas apsūdzības.
Nepilnā nedēļā Latvijas politika ir piedzīvojusi daudz satricinājumu. Valsts prezidentes nopietnajam paziņojumam un likumu publicēšanas apturēšanai ir sekojusi diezgan nervoza valdošās koalīcijas reakcija, ko īsumā varētu formulēt kā «bezierunu atkāpšanos». Taču tam sekoja Ventspils mēra Aivara Lemberga aizturēšana trešdien, kā arī tiesas lēmums paturēt viņu apcietinājumā. Nav zināms, kādi pierādījumi ir prokuratūras rokās, taču izvirzītās apsūdzības ir smagas. Taču lai paliek juridiskā puse, jo, kā jau izteicās Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, lietai būšot arī «politiskās konsekvences».
Pēdējā laikā tiesībsargu pompozi veiktās aizturēšanas atgādina spēka demonstrēšanu un roku dzelžu žvadzināšanu, šādu viedokli šovakar Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā "Top 10" pauda bijušais Tautas partijas līderis Andris Šķēle.
Uz nedēļu biju pametis šo valsti. Tā bija tieši tā nedēļ, kurā šī valsts mainījās. Varbūt pat līdz nepazīšanai. Vēl 10.marta rītā šī bija miegaina, nelielu politisko ķīviņu mocīta valsts. Tad, kad atgriezos 17.martā, tā jau bija valsts, kas slīgst dziļā krīzē. Nē, ne valsts slīgst dziļā krīzē. Man rodas sajūta, ka dziļa morāla krīze valda Latvijas sabiedrībā. Krīze un bezpalīdzība. No vienas puses var lamāt politiķus un lūgt atlaist Saeimu, bet no otras ir skaidrs—ievēlēt pilnīgi savādāku Saeimu būs ļoti grūti. Kāpēc, tāpēc, ka Saeimas deputātu kandidāti ir sabiedrības spogulis. Nav tāda—korumpēta, sabojāta, samaitāta, mantkārīga un ļauna elite, ir tikai cilvēki no mūsu vidus, kuriem dažbrīd tāpat kā mums nav ne morāles, ne ētikas principu! Sabiedrība vairākas reizes pati ir iekritusi „korumpēto un ļauno“ politiķu izmestajos tīklos, „pozitīvisma“ kampaņu raktajās bedrēs un pati noticējusi tiem, kuriem nu gan nebūtu jātic.
Labklājības ministre nebeidz pārsteigt. Nebeidz pārsteigt ar savu nekompetenci un, jā, arī ar neslēpto aroganci. Dagnija Staķe ir staigājošs politisks līķis, bet tāds līķis, kas staigā un runā. Pamatā runā muļķības. Piedodiet, bet kundzei, kas jau veselus piecus gadus ir labklājības ministre, būtu jāuzņemas kaut kripatiņa politiskās atbildības par savu veikumu. "Jums ir viegli runāt, ka lēni tempi. Ja man būtu tikai pansionāti, būtu Pansionātu ministrija, man būtu viegli strādāt," saka Dagnija Staķe (citē šodienas Diena). Tāda kā absurda demagoģija ZZS stilā.
Alfrēds Rubiks, politiķis ar apsūdzētā pieredzi
Sicīlijā mafija, kas sastāv no bandītiem - kaujiniekiem, politiķiem, tiesnešiem, advokātiem un policistiem, baudīja tautas uzticību, jo, redz, paralēli korupcijai, slepkavībām un naudas atmazgāšanai rūpējās par nabadzīgākajiem salas iedzīvotājiem un nodrošināja efektīvu, gandrīz no Romas neatkarīgu, reģiona pašpārvaldi. Brīvdienās skatījos History kanālā dokumentālo filmu, kur cita starpā tika intervēti vairāki likuma sargi, kuri tomēr nez kāpēc nebija mierā ar iedibināto kārtību un cīnījās pret organizēto noziedzību.
Aigars Kalvītis vairākas reizes pēdējo nedēļu laikā publiski ir paziņojis, ka tieši viņš ir „stabilitātes garants“ šajā valstī. Ministru prezidents ir sevi pasludinājis par to personu, bez kuras nebūtu iespējama „politiskā stabilitāte“ Latvijā. Kalvītis negrib pieprasīt divu ZZS ministru demisijas, jo laikam jau šī paša uzpūstā „stabilitāte“ viņam ir būtiskāka par sabiedrības viedokli. Kalvītis „superministrei“ Dagnijai Staķei vēl dod laiku līdz maijam, bet zemkopības ministru Mārtiņu Rozi, kurš priekšvēlēšanu periodā klusēja par būtisku reformu, Kalvītis negrasās atlaist.
Šodien laikrakstā Dienas Bizness ziņots, ka smagnēji nosauktā Medicīniskās aprūpes un darbaspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija (MADEKKI) pērn sodījusi 37 ģimenes ārstus par dažādiem pārkāpumiem, tajā skaitā par nepamatotu darba nespējas lapas izrakstīšanu. Ziņots, ka maksimālais sods par šādu pārkāpumu -- 250 latu, un šo summu Dienas Bizness nosaucis par maigu. Manu uzmanību piesaistīja reakcija no viena daktera: "Jautājums par to, vai pašreizējie sodi ir adekvāti, jāanalizē kontekstā ar reālo šābrīža situāciju veselības aprūpē Latvijā -- ārstu katastrofāli trūkst, un, ja sodus noteiks daudz bargākus, vispār nebūs, kas strādā."
Atstādama spēkā drošības līdzekli — apcietinājumu — smagos kriminālnoziegumos apsūdzētajam Aivaram Lembergam, Rīgas apgabaltiesa otrdien sarūpēja Ventspils mēram iespēju turpināt veselīgi sportot aiz zviedru gardīnēm. Nelīdzēja ne piketētāji ar rūpnieciski nodrukātajiem plakātiem, zilo govi un akordeonu, ne Ventspils naftas avīžu vaimanas pamīšus ar draudiem sūdzēties Eiropai un uzstājīgajiem mājieniem ar sētas mietu abiem atlikušajiem par oligarhiem dēvētajiem politiķiem, ka nākošie, kuriem prokuratūra ķeršoties klāt, būšot viņi; sak, pestījiet ārā biedru, citādi paši sēdēsiet. Acīmredzot apsūdzības Lembergam ir drūmi nopietnas, un iespēja, ka, ticis uz brīvām kājām, viņš varētu traucēt izmeklēšanu, ietekmēt lieciniekus vai viltot dokumentus, kā uzskata prokurors, ir ļoti reāla.
Laikā, kad Saeimas deputāti spriež, vai atļaut vai neatļaut politiskajām partijām tērēt miljoniem latu sevis slavināšanas kampaņām, bērni kādā lauku skolā nodarbību laikā sēž mēteļos, jo skolai nav naudas, lai nomainītu pāris desmitus gadu vecu apkures katlu. Laikā, kad valdība lemj, vai un kā aplikt ar nodokļiem darījumus ar miljonus vērtiem nekustamajiem īpašumiem, ugunsdzēsēji nevar iedarbināt ugunsdzēsēju mašīnu un nespēj galu galā glābt cilvēku dzīvību.
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) priekšsēdētājs Augusts Brigmanis masu saziņas līdzekļos svinīgi paziņojis, ka viņa vadītā savienība "nenorobežosies" no savas partijas Ministru prezidenta kandidāta Aivara Lemberga. Žurnālistu iztaujāts par "politisko morāli", partijai kaismīgi atbalstot smagos noziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu, priekšsēdis visai bērnišķīgi paskaidroja, ka viņam saprotamās rokasgrāmatās nav definēts un tāpēc nepastāv jēdziens "politiskā morāle".
Kā aizāķējušies politiķi ar sev uzticamiem ekspertiem un žurnālistiem vienā laidā stāsta – «notiek parakstīšanās par pašu dīvaināko referendumu Latvijas vēsturē», «pats referendums – bezjēdzīgs», pasākumam nebūšot atsaucības, tik naudu, miljonus, izsviedīšot vējā. Saeimas prezidijā sēdošā tautpartijiete Vineta Muižniece visgudri piemetina, ka vēlētāji neko tur nesapratīšot, viņiem būšot jāiedziļinās likuma būtībā. Tas taisni kā kulaks uz acs sapas ar partiju pārstāvju mūždien pasludināto āmen baznīcā, ka tauta vis nebūšot tik gudra izvēlēties «īsto» prezidentu, tāpēc nav ko tai dot tiesības viņu vēlēt.
Ja baumas par tā dēvētajiem Ventspils mēra Aivara Lemberga stipendiātiem izrādīsies patiesas, Latvijā varētu izveidoties jauns politiskais spēks ar labām izredzēm, tādu viedokli žurnālā "Republika.lv" paudusi "Jaunā laika" deputāte Sandra Kalniete, vēsta BNS.
Delna: par līgumiem ar Lembergu jāveic parlamentārā izmeklēšana Sabiedrība par atklātību "Delna" uzskata, ka pēc Ventspils mēra Aivara Lemberga kontrolēto spēku un sociāldemokrātu līguma publiskošanas ir pamats parlamentārajai izmeklēšanai.
Slepenais līgums starp Aivaru Lembergu un LSDSP vadoņiem, kurā pērkamie politiķi par naudu un iespējām publicēties pircēja Neatkarīgajā Rīta Avīzē "un citos V kontrolētos" izdevumos viņam pārdod vēlētāju uzticēto politisko varu, nevar būt vienīgā vienošanās par valsts nozagšanu, kurā acīmredzot piedalījušās arī pašlaik pie varas esošās partijas.Slepenais līgums starp Aivaru Lembergu un LSDSP vadoņiem, kurā pērkamie politiķi par naudu un iespējām publicēties pircēja Neatkarīgajā Rīta Avīzē "un citos V kontrolētos" izdevumos viņam pārdod vēlētāju uzticēto politisko varu, nevar būt vienīgā vienošanās par valsts nozagšanu, kurā acīmredzot piedalījušās arī pašlaik pie varas esošās partijas.
Pirmsreferenduma parakstu vākšanas laiks, gaidāmās Valsts prezidenta vēlēšanas ar pakāpeniski uzsākto nākamā Prezidenta kandidātu apspriešanu, starplaiks starp Krievijas un Latvijas robežlīguma parakstīšanu un tā ratifikāciju abu valstu parlamentos, teju vai ierastās ziņas par smagos noziegumos apsūdzētā Ventspils mēra iespējamiem pārkāpumiem un daudzi citi it kā nozīmīgi, bet ne vairs šokējoši notikumi uz Latvijas politiskās skatuves ienesuši tādu kā pamieru. Vienas lielās kaislības pierimušas, nākamās - gaidāmas visā drīzumā.
Aprīlis laikam gan nav smagos noziegumos apsūdzētajam Aivaram Lembergam svētīgs mēnesis. Atklātībā nākušas lietiņas, kas par viņu neliecina neko labu, un ne jau tikai par viņu vien.
Saņēmis piedāvājumu pievienoties blogotāju saimei, gan nopriecājos, gan arī radās zināmas pārdomas. Prieka iemesli laikam nav jāskaidro. Kur nu vēl lielāka veiksme politiķim kā iespēja, kad tik ienāk prātā, vai, kad ir ko teikt (vai pašam vismaz liekas, ka ir), iziet ēterā! Taču ir arī par ko padomāt. Manuprāt, pat katram piektās klases skolniekam ir skaidrs, ka Latvijā visi politiķi ir blēži, zagļi un noēdušies parazīti, kas būtu ar koku no mūsu zemītes patriecami, un tad latviešu tauta dzīvotu uzreiz daudz laimīgāk. Es tad nu pēc amata piederības – no tās pašas saimes. Kā lai ar tik zemu uzticības reitingu kaut ko pasaka, lai nopietni domātais netiktu izsmiets, vai lai neiznāktu kā Kalvītim, ka no valdības, kas tautai jau tiktāl apriebusies, ka varbūt pat labi domāts, kaut novēlots, inflācijas apkarošanas plāns vien jau uzdzen inflāciju augšā vēl par vienu, otru procentu.
Katru dienu atklājas aizvien jauni fakti, jaunas liecības par Latvijas politiskās elites korupciju un ciešo sadarbību ar ekonomiskajiem grupējumiem. Šobrīd dažādos kontekstos figurē pie varas bijušo vai esošo politisko partiju pārstāvji. Vai tā nav veikla manevrēšana novēršot uzmanību no lielajām zivīm?
Saeimas priekšsēdētāja Induļa Emša (ZZS) sāpe, kuras paušanai viņš izvēlējās 4.maija svētkiem veltīto parlamenta sēdi, ir, pirmkārt, atomelektrostacija, ko Latvijai nevajagot, otrkārt, prese un nevalstiskās organizācijas jeb "pašapmierinātu manipulatoru grupiņa", kas vēloties "pakļaut" deputātus, treškārt, bites, kuras varot pazust.
Par lobēšanu un "lobija aroda reglamentēšanu" savā runā 4.maijā Saeimā izpaudās Saeimas priekšsēdētājs, Ventspils naftinieku "zaļš" nolobētais Indulis Emsis, taču no viņa juceklīgās prātuļošanas pamīšus ar lamāšanos varēja secināt, ka viņa un acīmredzot lielas daļas politiķu ieskatā, no vienas puses, visu pilsonisko sabiedrību un nevalstiskās organizācijas var reducēt līdz interešu grupām; no otras — ka visi politiķu lēmumu ietekmētāji uzskatāmi par lobētājiem un viņu "cīņā par ietekmi uz likumdevējiem" uzvar stiprākie. Šāda domāšana piedien politiķim, kas valdības vadītāja amatā gribēja Aivaru Lembergu, ko politiķu, partiju un veselu valdību "lobēšana" nu ir novedusi cietumā.
Esmu pārliecināts, ka laikā, kam raksturīgs straujš iedzīvotāju uzticības kritums politiķiem un valsts varai, tomēr notiek procesi, kas iezīmē pavisam citu tendenci. Tiesu pašattīrīšanās un pakāpeniska mazspējas pārvarēšana, ko apliecina virkne notiesājošu spriedumu "jūtīgās" lietās, kas pirms gadiem trim četriem vienkārši nebūtu iedomājams, apliecina, ka valsts un sabiedrība tomēr attīstās pa demokratizācijas un tiesiskuma ceļu.
A.Lemberga atbrīvošana no cietuma izsaukusi satraukumu sabiedrībā. Tiesnese T.Broda ignorējusi prokuratūras prasību ļoti smagā noziegumā apsūdzēto A.Lembergu neatbrīvot no cietuma un nolēmusi mājas arestu. Daudzi izsaka neizpratni par notiekošo valstī.
Laiku pa laikam, kad kāds atļaujas tā skaļāk ierunāties par Latvijas valsti, kas viņam ir nevis «mana valsts», bet «šī valsts», no malu malām atskan divkosīgi sašutusi fujināšana – nu kā tā var, nu kā tā var.
Tiesnešu kukuļņemšana ir atsevišķi gadījumi, bet tā visi tiesneši ir nenormāli godīgi kā zīdaiņa asara. To dažas dienas pirms Lato, piedodiet Jāņa Brūkleņa atklājumiem apgalvo nacionālais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš. A te pēkšņi izrādās, ka nav nekāda ne asara, nekā, bet gan organizēta, vispārēja uzpirkšanas sistēma. Tās centrā - bijušais premjera padomnieks, kurš gājis pie apgabala un AT te tēju, te kafiju dzert un visas lietas pārrunāt.
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Komentējošajā žurnālistikā biežāk sanāk kritizēt un bārties, nekā priecāties, bet reizēm gadās arī kaut kas tāds, kas ir priecīgi pārsteidzošs. Šodien tā var teikt par premjerministru Aigaru Kalvīti. Lasītāji zinās, ka es viņu uzskatu par cilvēku, kurš mēdz runāt, pirms ir apdomājies, bet šoreiz sanācis, ka dažu dienu laikā viņš pateicis divas gudras lietas.
Pēdējo nedēļu aktualitātes ap iespējamām advokāta Andra Grūtupa telefonsarunām ar tiesnešiem un ap Saeimas priekšsēdētāja Induļa Emša iespējamo demisiju vieno to neviennozīmība gan tiesiskajā, gan ētiskajā aspektā. Lai gan nozares – politika un tieslietas – it kā dažādas, šīsnedēļas "Kas notiek Latvijā?" debates par šo tēmu, manuprāt, vairoja gan dažādas, gan arī vienotas versijas gan par formu, gan saturu publisku personu ētikas principu vērtēšanā. Gan institūcijās, gan masu medijos.
Kārlis Streips: Nabaga Indulis, nabaga Eduards, nabaga tiesneši...Cik skumji, cik skumji. Nabaga, nabaga Indulis Emsis. Saeimas priekšsēdētājs joprojām nesaprot, kāds īsti ir viņa darbs, kāds īsti ir viņš pats, kā īsti viņam būtu jārīkojas, kā atrast kādu ar ko konsultēties, un tā tālāk. Diemžēl pienācis laiks runāt pavisam atklātos vārdos -- Emsis patlaban vazā visu Latviju aiz deguna. Šī klīrēšanās par to, ka jā, es esmu Saeimas priekšsēdētājs, bet nē, es negribu darīt visu, kas ar darbu ir saistīts, un nē, man nav interesanti, ko par to padomā Čehijas Senāta priekšsēdētājs vai kāds cits ... goda vārds, tas viss liek ar skumjām vai šausmām pārdomāt, vai Emsim patlaban galvā viss ir kārtībā. Viņa partijas biedri, kuri jau izsenis ir ieraduši visādos amatos mēģināt iebāzt pašas nepiemērotākās personas, te nelīdzēs. Koalīcijas "stabilitātes" vārdā droši vien neko neteiks arī partneri. Paldies Dievam, vismaz ir Valsts prezidents Zatlers, kurš saprot, ka Emsis patlaban kaitē Latvijas Republikai un tās starptautiskajai slavai ar katru dienu vairāk un vairāk un vairāk. Nožēlojami, lai neteiktu krietni daudz vairāk.
Varbūt Brigmanis pazīst kādu tanti vai onkuli Ventspilī, kas viņam šķiet esam labs cilvēks, tāpēc derētu valsts otrajam augstākajam amatam — par Saeimas priekšsēdētāju, Latvijas Republikas parlamentārisma seju?
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Nu, re. Indulis Emsis nolēma aiziet no amata, viņa pārstāvētie zaļie zemnieki sanāca kopā padomāt, kas tad varētu būt nākamais Saeimas priekšsēdētājs, parunāja, padiskutēja -- un izvēlējās cilvēku, kurš Saeimā nav sabijis vēl pat gadu un turklāt pats attiecīgajā sapulcē nemaz nepiedalījās. Un te nu, zaļzemnieciskprāt sanāk valsts otra augstākā amatpersona. Protams, iepriekšējie zaļzemniciskie Saeimas priekšsēdētāji nekādi spīdekļi arī nebija. Ingrīdu Ūdri atceramies par finanšu pārkāpumiem 8. Saeimas vēlēšanu laikā, par stilisti, par uzbraucieniem masu informācijas līdzekļiem un par "nedāvanas" izmantošanu Jaunajā vilnī. Savukārt Emsis bija zināms lielākoties ar savām teorijām par "tīklveida struktūrām". Zaļajiem zemniekiem nolemt, ka Saeimas spīkeris var būt arī politikā visnotaļ nepieredzējis cilvēks -- šai grupelei tas nav nekas neordinārs vai neparasts.
1. Kā vērtēt, ka valstī otrs augstākais — Saeimas priekšsēdētāja — amats atdots smagos kriminālnoziegumos apsūdzētā Ventspils mēra Aivara Lemberga partijai?
2. Vai ZZS ir tiesības atrasties valdībā?
Ja arī brīžiem šķiet, ka Latvijas Televīzijas ziņu dienestā drīz vairs nebūs neviena, kas strādā (un tā vadībai derētu iegaumēt, ka aizejošos žurnālistus norakstīt uz to, ka viņus vienkārši ir nopircis kāds ar dziļākām kabatām ir labākajā gadījumā nesmuki, un varētu teikt pat krietni skarbāk), vakar "Panorāma" ar tās pielikumiem izvērtās gana interesanta, un skatoties radās ne vienas vien pārdomas.
Amatvīru notiesātās picas rēķina maksātājiem ir tiesības zināt, ko un kāpēc lemj to ēdēji.
Pat cilvēkiem, kas pārlieku neaizraujas ar politiku, redzams, ka pēdējā laikā arvien pieaug politiskā spriedze. KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova atstādināšana daudziem, šķiet, pēdējais piliens viņu pacietības kausā. Cik ilgi vēl pacietīsim šo "oranžo" Kalvīša valdību? Arī atsevišķi mediji uztur šo spriedzi nerimstoši peļot vai ikvienu valdības soli.
Pirmā reakcija uz ziņu, ka trešdien uz Salu tilta konvojēšanas laikā no policijas auto esot izgrūsts un Daugavā iemests aizdomās par Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča automašīnas dedzināšanu turētais Edgars Gulbis, daudziem droši vien bija kā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājam Jurim Dalbiņam (TP) — ka "mēs atkal atgriežamies laikos, kas likās jau pagājuši". Citiem droši vien — ka valsts pakļaušana varas korporācijas īpašniekiem sasniegusi jaunu pakāpi un cilvēkus nu jau "nošauj bēgot" kā savulaik nacistu Vācijā un boļševiku Krievijā.
Rudentiņš šogad bagāts vīrs ar jutekļus kairinošiem notikumiem visdažādākajām gaumēm. Rīgas zvēru dārzā nu zaru slotiņas gremo žirafes, Saeimas spēka mitriķis Ščerbatihs kļuvis par pasaules meistaru supersvara kategorijā, dobelniece Kozlovska pūļa apziņā pārvērtusies īstā Zemgales Mēdejā, jo, kazi, kaislību pārņemta, nomaitājusi miesīgu bērnu.
Baidos, ka visnotaļ tālu no civilizētas sabiedrības. Situācijā ar Edgaru Gulbi rodas tādi jautājumi, uz kuriem godīgi sakot es atbildes nevēlos zināt, jo vienalga, kāda izrādīsies pareizā atbilde, sanāks vai nu tā, ka kopā ar E. Gulbi mašīnā esošie likuma sargi bija elpu aizraujoši nekompetenti, un tam es neticu, vai arī notikušajā ir meklējama kaut kāda sazvērestība.
Guliet, jo uztraukumam nav pamata. Tikai inflācija ir pārsniegusi 10%, tikai daudzbērnu ģimenes, pensionāri un invalīdi ir spiesti cīnīties par izdzīvošanu, tikai specdienestu darbinieku veidoti noziedzīgie grupējumi nesodīti darbojas mūsu valstī, tikai… Pēdējo divu nedēļu laikā ir radusies sajūta, ka mēs dzīvojam pasakā, taču ne tāpēc, ka apkārt skaisti, bet tāpēc, ka kaut kā nereāli. Paši drosmīgākie cilvēki mūsu valstī laikam atrodas valdībā. Viss taču ir kārtībā, turpināsim pieaugošās inflācijas apstākļos par pusmiljardu latu celt gaismas pili, arī pensionāri pēc 15 latu pielikuma varēs tagad lepni uzdzīvot.
Apātija, neuzticība, naidīgums, vienaldzība - tie ir vārdi, ar kuriem varētu raksturot mūsu sabiedrības kopējo attieksmi pret politiku un publisko varu.
Pirms neilga laika rakstīju par Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāra, Saeimas deputāta un vēl citu amatu pildītāja pulkveža D. Turlā paziņojumu vienā Rīgas krievu avīzē. Turlā kga paziņojums nepārprotami pauda, ka Latvijā nevis vara kontrolē t. s. specdienestus, bet gan specdienesti kontrolē varu. Vistiešāk pulkveža mājiens bija tēmēts uz Satversmes aizsardzības biroju (SAB), zem kura stipri maldinošā nosaukuma pastāv pretizlūkošanas iestāde un tā izsniedz atļaujas attiecīga satura slepenajai informācijai. Pulkveža Turlā paziņojums neatkarīgi no tā, vai tas bija «privāts» vai ne, manuprāt, prasīt prasījās pēc atbilstošas reakcijas. Mazākais, no iekšlietu ministra Godmaņa puses. Taču tāds nesekoja ne no kādas puses.
To, ka ir tāda valsts aģentūra "Latvijas Statistikas un darba tirgus prognozēšanas institūts", uzzināju, lasot valdības dokumentus. Valdība iecerējusi aģentūru likvidēt un institūtu pievienot Statistikas pārvaldei (nu tai, kas iedzīvotājus skaita un aprēķina IKP). Zīmīgi, ka pie sava pašreizējā nosaukuma institūts ticis tikai šā gada jūnijā un līdz tam bijis vienkārši – Latvijas statistikas institūts. Nodomāju – nu tā, līdz šim esmu dzīvojis mucā. No atklāsmes ieguvis skābu ģīmi, devos pie tuviniekiem ar jautājumu – zināji, ka ir tāds institūts? Pēc viņu apaļajām acīm sapratu – mucā neesmu bijis viens.
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Saeimā acīmredzot vakar santehniķi bija nomainījuši ūdens piegādes vadu. Saeima tik bieži un ar tik apbrīnojamu konsekvenci pieņem prātam absolūti neaptveramus lēmumus, ka man jau sen licies, ka Jēkaba ielas mājā kaut kas nav kārtībā ar ūdeni. Citādi nevar izskaidrot to, kā ārpus Saeimas mājas lielākoties pavisam normāli un kārtīgi cilvēki reiz mājā iekšā kļūst par pajoliņiem. Bet, lūk, vakar Saeima pārvarēja sevi un Radio un televīzijas padomes vēlēšanās ņēma vērā profesionālismu un nevis draudzēšanos ar "pareizo" partiju. Ievēlēja pat divus opozīcijas kandidātus -- Abramu Kleckinu no "Saskaņas centra" un Dzintru Geku no (pūlis šausmās ierauj elpu) "Jaunā laika". Abos gadījumos pareizais lēmums. Pazīstu gan Abramu kā izcilu augstskolas mācībspēku, kurš NRTVP nepārprotami ienesīs augstāka līmeņa diskursu, gan arī Dzintru kā lielisku kinorežisori, kura vismaz Latvijas televīziju pazīst detalizēti un ir sargs pret tiem, kuri vēlas LTV iznīcināt vai izvazāt. Vēlēšanās izkrita bijušais NRTVP priekšsēdis Aivars Berķis, kurš, manuprāt, ar uzbraucienu LTV ziņu dienestam par to, ka netiek rādītas "pareizās" ziņas, tomēr pierādīja, ka vismaz par televīzijas ziņām viņš neko daudz nezina. A. Berķis ir krietns cilvēks, bet šī nebija viņam pati pareizākā vieta. Viens gan. Nudien nesaprotu, kāpēc balsojumam par NRTVP ir jābūt slepenam. No kā deputāti baidās? Baidās, ka arī sabiedrība zinās, ka valdošajā kliķē ir atsevišķi deputāti, kuri tomēr ne vienmēr balso tā, kā tēvi un naudas maisi liek? NRTVP tomēr nav gluži operatīvās darbības iestāde (lai arī ir jomas, kurās tā varētu būt krietni vien operatīvāka). Taču katrā ziņā šoreiz Saeimai var pateikt: Labi darīts.
Kalvītis ir Baltais bruņinieks, kas cīnās ar Melno noburtā mežā, kur čum un mudž raganas, mošķi un sumpurņi. Viņam ir ļoti labas izredzes uzvarēt, jo pats ir šīs pasakas teicējs, tāpēc, ko pateiks, tas arī notiks.
Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos ik pa laikam parādās informācija par "Lattelecom" privatizāciju. Valdības oficiālie dokumenti sabiedrībai nav pieejami un līdz ar to valdības nodomi, to argumentācija sabiedrībai nav skaidra. Ja paskatīsimies Ministru Kabineta mājas lapā, tad 12.jūnijā ir notikusi sēdē, kuras slēgtajā daļā tika izskatīts Jurija Stroda sagatavots dokuments ar numuru 221-k, bet ailē "iesniedzēja ministrija" ir tukšums, bet dokumenta virsraksta vietā ir vārdu salikums "Papildus iekļautais jautājums".
Šogad nav pirmā reize, kad valsts budžeta tapšanu pavada protesti un piketi. Tomēr šoreiz emocijas sit īpaši augstu vilni. Aug arī darba devēju bažas par politiķu nepietiekamu valsts ekonomikas nākotnes redzējumu ilgtermiņa. Uz šāda fona valdošās koalīcijas pieeja valsts budžeta sabalansēšanai, iespējams, būtu jāpārskata. Gan racionāli, gan emocionāli.
Stīvēšanās ap ministru posteņiem, nozīmīgu amatpersonu atlaišana, aizdomīga aizturētā izkrišana no policijas automašīnas Daugavā, valsts aparāta darba algu iesaldēšana, ārpus kontroles izgājusī inflācija liek uzdot šo virsrakstā lasāmo retorisko jautājumu. Atbilde gan nav pārāk iepriecinoša – saullēktu sagaidīsim, bet izskatās, ka tas nenotiks drīz.
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Laikā kopš sākās rokādes Latvijas televīzijas Ziņu dienestā un ap to, televīzijas vadība negurstoši mums ir stāstījusi divas lietas. Pirmkārt, ja augsti profesionāli cilvēki ar daudzgadīgu pieredzi vēlas no televīzijas doties prom, tad tā ir viņu brīva izvēle un tas nekas. Otrkārt, nav nekādu problēmu viņu vietā nokomplektēt tikpat lielisku komandu ar citiem ļaudīm. Tas, cik pilnībā nepatiess ir vismaz otrs no šiem argumentiem, bija kliedzoši redzams vakar redzamajā raidījumā De Facto. Un proti:
Kā zināms, šodien Amerikas Savienoto Valstu vēstniece Ketrīna Toda Beilija uzstāsies Latvijas Universitātē ar runu par Latviju, Ameriku un attiecībām abu valstu starpā. Vēstnieciba ziņo, ka tā būšot nopietna runa, tajā vēstniece paudīšot bažas par "neseniem notikumiem" mūsu valstī.
Divas “lielās” krimināllietas, kas tiek saistītas ar Lembergu un Šķēli un kuru virzībā notikuši svarīgi pagriezieni, var būtiski mainīt korupcijas vidi un uztveri Latvijā.
Kalvīša partijas tēvs un ierindas biedrs Andris Šķēle trešdien Latvijas radio paziņoja, ka ASV vēstniece Latvijā, kas dienu iepriekš savā runā Latvijas Universitātē bija pieminējusi neievēlētas amatpersonas "mākoņos vai pie jūras", tiekot "maldināta par patieso situāciju Latvijā" un "ar viņu manipulē politisku mērķu sasniegšanai". Rūdītais manipulāciju meistars nepateica, kas un kādu mērķu sasniegšanai manipulē, taču netieši salīdzināja situāciju ar karu Irākā, ko ASV sākušas, "balstoties uz aplamām ziņām". Vai Šķēles pretizlūkošanas dienests izšerlokholmizējis, ka amerikāņiem ir kļūdaina informācija, ka Latvijā mākoņos vai piejūrā ir masu iznīcināšanas oligarhi? ("Šī amerikāņu kundze kļūdās, rupji kļūdās," apgalvo Mākoņtēvs.)
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Labrīt no ļoti agra rīta -- jāuzraksta blogs, jānomazgājas un jādodas uz Vecrīgu sargāt Latviju. Šķiet, jau tagad ir iemesls pēc visnotaļ bezcerīgas sajūtas pagājušās nedēļas laikā piesardzīgi meklēt un atrast arī optimisma stariņus. Sarunas ar politiķiem un politiskās dzīves vērotājiem mani vakar puslīdz pārliecināja, ka Saeimā beidzot ir pamodušies tie cilvēki, kuri pēdējā gada laikā ir ignorējuši savus pienākumus pret tautu un ir spaidījuši balsošanas podziņas kā zombiji arī tad, kad rezultātā pieņemtais lēmums bijis vienkārši idiotisks. Ja tas tā nebūtu, tad jautājums par Loskutovu Saeimas darba kārtībā būtu jau šodien, un viens, divi, cilvēks no trases būtu noņemts. Tā tas nebūs. Saeimas Juridiskā komisija nu rūpīgi, rūpīgi skatīsies, kas un kā, tā paskaidrojis stukaču bieds Segliņš. Tie, kuriem valsts intereses ir mazāk svarīgas par privātajām, laikam mēģinās izdomāt, kā atbrīvoties no Loskutova bet tomēr neizskatīties pēc pilnīgiem pāķiem. Taču citi deputāti acīmredzot ir sapratuši, ka nu tomēr ir aiziets pārāk tālu. Visvalža Lāča atzīšanās, ka koalīcija Loskutova padzīšanu sarunāja jau ilgi pirms fiktīvā "vērtēšanas" komisija pat sāka savu darbu, varētu būt nepieciešamā pēdējā nagla zārkā.
Reiz lasot virsrakstā minēto Džordža Orvela pasaku par dzīvnieku revolūciju un tās absurdo attīstību, nekad nedomāju, ka dzīvē izjutīšu kaut ko līdzīgu tai nepatīkamajai sajūtai, kāda pasakā bija pārējiem dzīvniekiem, ieraugot likuma jauno redakciju "Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem", kā arī manot pagalmā cūku uz pakaļkājām "mazliet neveikli, it kā vēl ne gluži pieradušu noturēt savu tauko rumpi šai stāvoklī..."
Piketā pie Saeimas ēkas ceturtdien sajūta bija kā atmodas laikā. Tikai bija jādomā, kā tas varēja notikt, ka tautai attieksme pret pašas vēlētajiem "kalpiem" kā pret svešu varu. Savukārt valsts varai — nicīga vienaldzība pret plebejiem jeb, kā tagad jāsaka, "kvaukšķiem", kuru nesaprotamās un kaitinošās pretenzijas valdības koalīcijas vienotā partija var neņemt vērā un tik "darīt", un tik "strādāt" gan pašam, gan "sašam" pie jūras un mākoņos.
Komentējot V-Dienai pēdējo stundu notikumus un atbildot uz jautājumu, vai Aigara Štokenberga izslēgšana no partijas un Arta Pabrika atkāpšanās no amata nenozīmē to, ka, Tautas partija ir pārvarējusi vājuma brīdi un nedz šī partija, nedz koalīcija no varas patlaban neatteiksies, politologs Jānis Ikstens sacīja:
Komentējot V-Dienai pēdējo stundu notikumus un atbildot uz jautājumu, vai Aigara Štokenberga izslēgšana no partijas un Arta Pabrika atkāpšanās no amata nenozīmē to, ka, Tautas partija ir pārvarējusi vājuma brīdi un nedz šī partija, nedz koalīcija no varas patlaban neatteiksies, sociologs Aigars Freimanis sacīja:
Ceturtdienas notikumi Rīgā pie Saiemas nama, nodemonstrēja to, ko gaidījis bija reti kurais. Latviešu tautas pacietības mērs tomēr nav bezgalīgs, un, mēs neesam naivu avju cērpamais bars, bet varam sevi saukt par nāciju. Arī politiskās gribas un pilsoniskās apziņas līmeni, izrādās, varas patvaļa un visatļautība tikai ceļ.
Šobrīd sabiedrībā ir pieprasījums pēc jauna politiska spēka, taču tam būs mērķtiecīgi jāstrādā, lai līdz nākamajām vēlēšanām spētu sakoncentrēt resursus, uzskata aptaujātie politologi. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Aigars Štokenbergs šonedēļ tika izslēgts no Tautas partijas (TP) un viņam tiks pieprasīta demisija. Taču viņš sacīja, ka negrasās aiziet no politikas, bet plāno atjaunot savu Saeimas deputāta mandātu, un, iespējams veidos jaunu politisko partiju.
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Varu iedomāties, ka ne visi lasa Dienas Biznesu, jo tas ir visnotaļ specifiskai auditorijai domāts laikraksts. Es to vismaz izšķirstu viena tulkošanas klienta dēļ, un vēlos pievērst uzmanību kaut kam tādam, ko šodien laikrakstā stāsta "stabilitātes garants" Kalvītis. Proti. Iespējams, ka Saeima galu galā par Alekseju Loskutovu tomēr nelems. Iespējams, ka "parlaments nospriedīs, ka tam vēl ir nepieciešams viedoklis no augstākām valsts amatpersonām, vai arī šis jautājums tiks nosūtīts uz Nacionālo drošības padomi."
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Šorīt pārdomas par vairākiem jautājumiem. Atvainojos tiem lasītājiem, kuriem tas apgrūtina uztveri un kuri par to skaļi brēks. Kā Brālītis Karlsona grāmatā teica Bokas jaunkundzei, visi jau nevar būt apdāvināti. Laikam tas visvairāk sakāms par tiem, kuri dzīvo alās zem zemes.
Kas notiek Latvijā? Tas var notikt tiešām tikai Latvijā. Nekas jauns, jo tas ilgst jau labu laiku, bet tagad vismaz ir cerība, ka tauta beidzot sākusi domāt un arī rīkoties...
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Piedodiet, lūdzu, man politsabiedrisko lietu apskatniekam, bet vakar es visu dienu tulkoju materiālus par kokrūpniecību, juridiskiem principiem, sabiedriskā transporta noteikumiem u.c., vakarā biju noguris, un tāpēc ne vairak kā uz kādu brīdi sajutos spējīgs noraudzīties, kā ar savu ierasti pašapmierināto smīnu Kalvītis televīzijā klārē lietas. Nešaubos, ka dziesma bija ierastā -- viņam varonim ir atdevies atjaunot "stabilitāti" pēc tam, kad visādi neģēļi cenās to sašūpot, galvenais tagad ir apstiprināt budžetu ar pārpalikumu, pēc tam parunāsim arī par to, ka valdība patlaban strādā bez veseliem trim ministriem (turklāt buldozeriskā triecienraķete patlaban esot atvaļinājumā), un, jā, tas Loskutovs starp citu ir viens baigais draņķis. Latvijas Avīzē šorīt premjers ir aizrunājies pat tik tālu, ka Loskutovs, ziniet, ir pārkāpis "trīs likumus uzreiz", ne vairs vienu un pēc tam citu, bet "trīs likumus uzreiz." Šausmas, šausmas.
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Vakar Latvijas Žurnālistu savienībā notika sava veida apvērsums. Pats tur nebiju. Kaut kā man ir sanācis, ka darba dienas pēcpusdienā man ir ... erm, varbūt būtu jājūtas neērti, bet man personīgi ir jāstrādā. Taču pēc tam man pastāstīja, kas tur noticis, proti -- ieradušās pāris aģitbrigādes, kuras šturmēja bastionus un savienībai ievēlēja jaunu valdi. Tajā darbosies piecas personas no Ventspils naftas meitas uzņēmumiem, trīs no tā laikraksta, kura vadība masu informācijas līdzekļos darbojas tajos brīžos, kad nav aizņemta kandidējot uz Saeimu no PCTVL saraksta ... un jā, vēl arī Māra Lībeka no Latvijas Avīzes. Nākas kost pirkstos. Visus garos gadus, kamēr LŽS lielākoties bija vienas ambiciozas sievietes biznesa projekts, es nebiju tās biedrs, jo nesaredzēju jēgas. Tad vadību pārņēma ļaudis, kuri par žurnālistiku kaut ko sajēdz -- un iestājos. Nu ir noticis apvērsums. Laikam jau nebūs tūlīt pat jādedzina biedra karte. Jaunievēlētais LŽS priekšnieks Juris Paiders no Atkarīgās Rīta Avīzes jau paguvis solīt, ka blakus sava veida arodbiedrības pienākumiem organizācija varētu arī padomāt par ētiku, "mēģinot atrast vienotu kopsaucēju ļoti dažādiem izdevumiem ar atšķirīgiem īpašniekiem, biznesa plāniem un politiskajām nostādnēm." Baidos, kamēr ētika tiks uzskatīta par procesu, kurš notiek izdevumu, un nevis cilvēka un viņa sirdsapziņas līmenī, šī saruna būs visnotaļ bezjēdzīga, bet redzēsim. J. Paiders ir erudīts cilvēks ar plašām zināšanām pat ļoti, ļoti daudzās jomās. Grāmatas ir rakstījis. Dienas Biznesu ilgu laiku vadījis...
Ja tūliņ pat pa lēto neprivatizēs "Lattelecom", nebūs naudas "Gaismas pilij". Nekam citam kā darbiniekiem un mīklainam aizdīķa uzņēmumam "Lattelecom" atdot nedrīkst, jo citādi uz kakla būs telijas soneras monopols, kas aprīs visus telefona vadus.
Grozījumi Satversmē, kas ļaus tautai rosināt Saeimas atlaišanu, nevar negatīvi ietekmēt stabilitāti valstī, uzskata eksperti.
Vadošās koalīcijas politiķu solījumi laboties un turpmāk vairs nepieļaut kļūdas, izskatās pat ne smieklīgi. Tie ir nožēlojami. Pirmkārt, jau tāpēc, ka izskan tautas sapulces priekšvakarā, kas acīmredzami liecina par pamatīgu paniku valdošās elites rindās. Taču vēl nožēlojamāk šī teatrālā grēku nožēla izskatās no politiskās cīņas viedokļa.
Labrīt, V-Dienas lasītāji, un esiet sveikti Latvijas Politikāņu zoodārzā!
Iespējams, ikdienišķiem ļaudīm nav izprotams, kā viens ārlietu ministrs vienu dienu var sasaukt vēstniekus, lai viņiem paskaidrotu, kāds riebeklis izrādījies KNAB priekšnieks, otru dienu balsot par šī paša KNAB priekšnieka atstādināšanu, bet trešajā dienā... nē, ne jau paziņot par savu atbildību, paklausīgi ejot svešā pavadā, bet gan vienkārši sākt principiāli un šķīsti protestēt pats pret savu balsojumu.
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Atceroties vakardienas notikumus, varam konstatēt, kamēr Aigarus massivus ciemojās Amerikā, Tukumus ignorantus tomēr noslīdēja no krēsla, un Traumatologus unificatus paziņoja, ka tāpēc Aigarus massivus vairs nedrīkst būt galvenais zvērs zoodārzā. Lūk, kā notiek lietas.
Pēdējā laika sabiedriskās viļņošanās sakarā (mediķu, policistu un arodbiedrību pārstāvju grupu pulcēšanās pie Saeimas un Ministru kabineta, spontānais ceturtdienas pikets pie Saeimas Loskutova lietā, jau organizētākā Tautas sapulce svētdien Doma laukumā...) dažādi tiek komentēts protestētāju daudzums: vai līdz šim nosauktie cipari — 5 000 piketā, ap 10 000 cilvēkiem Doma laukumā — ir daudz, maz, pietiekami, lai savu gribu paust sanākušos sauktu par tautu.
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Atzīmēsim kalendārā 5. decembri. Tas turpmāk varēs būt atzīmējams datums tāpat kā citi mūsu valsts vēsturē nozīmīgi datumi. Tā būs tā diena, kad beidzot tiksim vaļā no Kalvīša. Šķiet, cilvēks joprojām tā īsteni nesaprot, kāpēc ļaudis uz viņu ir tik ērcīgi. Galu galā, valstī jau trīs gadu garumā ir nodrošināta stabilitāte, Latvijā ir lielāka un septiņgadīgi treknāka ekonomiskā izaugsme, nekā jebkur citur Eiropā! Tas nekas, ka inflācija jau tuvojas piecpadsmit procentiem, jo kā kādreizējais biznesmenis un finanšu speciālists Kalvītis zina, ka viņš personīgi par to neko nevar izdarīt. Kāpēc tad kāds viņam par to uzbrūk?
Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs un režisors Alvis Hermanis 11.novembrī neieradās uz Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas ceremoniju Rīgas pils Ģerboņu zālē principiālu apsvērumu dēļ, Latvijas Televīzijas raidījumā "Aculiecinieks" skaidroja Hermanis.
Valdošā koalīcija, īpaši ministru prezidents un viņa atbalstītāji, pēdējā laikā ir pārvērtušies no „pozitīvistiem“, tiem, kas visu redz oranžās krāsās, par „haosistiem,“ tiem, kas nepārtraukti norāda uz iespējamo haosu. Aigars Kalvītis ir „haosisma“ teorijas galvenais ideologs, viņš nenogurstoši atkārto, ka ārkārtas vēlēšanas Latvijā, iegrūstu valsti „haosā“ un „ekonomiskā krīzē,“ kuras nav, bet tā tuvojoties. „Haosisti“ kā galveno savu argumentu par pašreizējās Saeimas saglabāšanu, min „stabilitāti,“ kura tik ļoti tagad esot vajadzīga Latvijai šajā pirmskrīzes periodā.
Vakar debates "Kas notiek Latvijā?" bija iecerētas kā iespējami saturīga vērtēšana, kādi principi un plāni jāmaina vai jārada jaunas valdības izveidē un tās turpmākajā darbā. Realitātē notika debates, ko visprecīzāk raksturo Mārtiņa Bondara novērtējums, ka "runājam garām viens otram".
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Kādreizējais kompartijas funkcionārs Brigmanis ir lieliski paskaidrojis, kāda attieksme ir Latvijas valdošajai kliķei: "Uzskatu, ka mūsu elektorāta uzticību neesam zaudējuši. Netaisos pielāgoties cita elektorāta prasībām." Viņam piebalsojas kādreiz cienījamais, bet nu politikā pagalam degradētais Andris Bērziņs: "Mums nav nekādi šauri loki."
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Ceru, ka visi ir labi atpūtušies pēc svētkiem, lai gan droši vien daudziem lasītājiem, tāpat kā man, nekāda patiesa brīvdiena vakar tomēr nebija. Darbs prasa savu.
Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris uzskata, ka tautai būtu jādod tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, kas viņaprāt būtu normāls mehānisms, kas neradītu haosa risku, jo diez vai tauta katru gadu rosinās Saeimas atlaišanu.
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Atkarīgās Rīta Avīzes centieni nomelnot ASV vēstnieci Ketrīnu Todu Beiliju turpinās. Šoreiz, kā ziņots portālā, laikraksts intervējis juristu Andri Grūtupu, kurš teicis, ja vēstniece vēlas ietekmēt noteikumus Latvijā, viņai būtu jānaturalizējas un jākļūst par politiķi.
Komentējot pēdējā laika Latvijas notikumus, ekspremjers, patlaban uzņēmējs Vilis Krištopāns uzskata, ka Latvijas politikā "tiek noēsti spējīgākie un paliek viduvējības".
Pašreizējā situācijā Latvijā ir iespējams bezpartejisks premjers, uzskata aģentūras LETA aptaujātie eksperti.
Eksprezidents Guntis Ulmanis uzskata, ka nākamās valdības veidošana sākotnēji būtu jāuztic partijai "Jaunais laiks" (JL).
Nav izšķirīgi svarīgi, kurš tieši būs nākamais premjerministrs, ja valdošā koalīcija paliks tā pati, politikas pavārgrāmata un šefpavāri arī. Jebkurš, kuru šie paši ļaudis izvēlēsies sev par valdības vadītāju, ne varēs, ne drīkstēs, ne vēlēsies mainīt sistēmu jeb, kā mums valdošie stāsta, apdraudēt viņu "stabilitāti". Tomēr nav arī gluži vienalga, kurš no nosauktajiem vai vēl nenosauktajiem turpmāk vadīs valdību.
Valsts prezidenta Valda Zatlera vakar īstenotais pavērsiens jauna valdības vadītāja meklējumos, izvirzot versiju par bezpartejisku premjeru, ir krietni paplašinājis versijas par to, kas notiek ar premjera izvēles procesu. Tiesa gan, tas vēl nenozīmē, ka, lietojot ekonomikas leksiku, palielinās sabalansētība starp pieprasījumu un piedāvājumu.
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Šodien acīmredzot gaidāmi divi palielāki notikumi, viens zem iekš-, bet otrs -- zem ārpolitikas zīmes. Iekšpolitiski "Jaunajam laikam" šodien ir tāds būt vai nebūt lēmums pieņemams, respektīvi, būt vai nebūt valdībā. Partijas piedāvāto ultimātu -- vispirms jāpieņem Ģenerālprokuratūras paģērētie Kriminālprocesa likuma grozījumi -- var uzskatīt par mēģinājumu, no valdošās koalīcijas izspiest kaut minimālu labās gribas žestu, taču turpinu uzskatīt, ka "JL" no koalīcijas jāturas pa gabalu.
Labrīt, V-Dienas lasītāji! Edijs Bošs laikam var justies glaimots par to, ka Nacionālā Radio un televīzijas padomē ir kāds, kas viņu kvēli mīl. Te ārpolitikas kūrētājs Kleckins stāsta, ka Bošam vajag vadīt jaunas kvalitātes diskusiju raidījumu televīzijā, jo patlaban tur tāda neesot. Nu nāk ziņa, k NRTVP bezmaz jau nobalsojusi, ka Edijam jākļūst par LTV ģenerāldirektoru. Cik var spriest, ar pašu Ediju gan neviens no NRTVP par to nav aprunājies. Varbūt kantorī nav viņa telefona numura, jo Diena gan viņu sameklēja un uzzināja, ka Edijs joprojām ir aizņemts ar studijām un par LTV ģenerāldirektoru kļūt nevēlas. Turklāt nevēlētos arī citādos apstākļos, jo viņam nebūtu pieņemama "diedziņu raustīšana", kādu spiests pieciest televīzijas ģenerālis.
Ivars Godmanis rīt Saeimai piedāvās balsot par savu valdību. Jā, drīzāk jau viņš aicinās balsot ne par savu, bet gan par Aigara Kalvīša valdību, kas ir nedaudz pārmodelēta. Profesionālu finanšu ministru Oskaru Spurdziņu nomainīs pret visu „caurumu“ aizbāzni ministru Ati Slakteri; aizsardzības ministrs būs Vinets Veldre, cilvēks, kas tā arī īsti nepierādīja sevi kā spējīgu politiķi, bet citi ministri laikam jau būs tie paši un „baltā lapa“ Ainārs Šlesers turpinās stūrēt Satiksmes ministriju, nespējot pierādīt, ka reiz korupcijā iesaistīts politiķis, ir vēlējies mainīties.
Aizejošā gada citāts varētu būt Valda Zatlera bilstais: "Kas es esmu?" Bet galveno politisko notikumu vai, pareizāk, procesu simbolizē tas, ka gada gaitā Baiba Sipeniece kļuva svarīgāka par Aivaru Lembergu.
Šī valsts Ziemassvētku pamieru nepazīst. Cīņa nav galā un nebeigsies. Upuri laiza brūces, bet gūstekņi netiek ņemti.
"Ielēkšana aizsardzības seglos nav vienkārša, taču esmu gatavs tajos pārsēsties no veselības segliem," Vinets Veldre dzejoja pirms tapšanas par aizsardzības ministru. Pēc ielēkšanas un pārsēšanās kā pirmo nosauca jaunsargu formu šūdināšanas prioritāti, bet nupat gribētu savu vaļasprieku - zirgu audzēšanu - pacelt ministrijas politikas līmenī, izveidojot jātnieku godasardzes vadu. Ja viņa hobijs būtu citāds, varbūt tagad bruņotajos spēkos taptu kanārijputniņu, trušu vai zelta zivtiņu vads; būtu vismaz lētāk. Tiesa, "zirgs nav dzīvnieks," Veldre atklāja raidījumā De facto, bet, vaicāts par zirgu un staļļu izmaksām, atjautāja: "Cik maksā valsts tēls?"
2007.g. 18.oktobrī V-Diena publicēja manu rakstu par Latvijas politiku. Toreiz es aicināju neaizmirst 18. oktobra pret valdību vērstos protestus. Neaizmirst protesta iemeslus. Neaizmirst valdošās koalīcijas rīcību, kuras dēļ tauta todien gāja ielās. Neieslīkt politiskā apātijā, bet atcerēties – lai nākotne būtu gaišāka ikvienam Latvijas iedzīvotājam.
Bijušais Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs vairākkārt aicinājis smagos noziegumos apsūdzēto Ventspils mēru Aivaru Lembergu kļūt par premjeru, bet Tautas partijas ierindas biedru ar padomdevēja tiesībām valdē Andri Šķēli atgriezties aktīvajā politikā, intervijā laikrakstam "Telegraf" atklāj Kaļuzņijs.
Bijušais prezidents Guntis Ulmanis uzskata, ka Ventspils mērs Aivars Lembergs un Tautas partijas dibinātājs Andris Šķēle "apzināti vai neapzināti ienesa Latvijas politikā negatīvus akcentus", taču Šķēles – Lemberga "ļaunuma ass" vairs nav, tā ir sapuvusi.
Nedēļas nogalē interneta portālos salasījos milzumdaudz lasītāju komentāru par tēmu – sasodītais naudasmaiss Aigars Štokenbergs, tādā vai citādā veidā sarausies miljonu kapitālus uz panaivu ļautiņu rēķina, tagad auksti izrēķinājis veidu, kā tikt atpakaļ lielajā politikā un pilnīgā bezatbildībā pret svēto Latvijas valsti un tās budžetu musina pensionārus uz pensiju likumdošanas grozīšanu un līdz ar to gandrīz vai valsts finanšu sistēmas sagraušanu.
Labdien, V-Dienas lasītāji! Ceru, ka esat izlasījuši, ko šorīt par korupciju ir teicis Valsts prezidents Valdis Zatlers. Pareizi viņš pateicis, ka politikāņiem par to vajag runāt skaļā balsī, taču ar to vien, protams, nepietiek. Kā jau savā bēdīgi slavenajā intervijā Atkarīgajā Rīta Avīzē pateica iekšlietu ministrs Segliņš, cīņa pret korupciju ir minēta visu Saeimā pārstāvēto partiju programmās un deklarācijās. Taču vārdi ir viens, bet prakse -- kaut kas pavisam cits. Cita starpā būtu jākonstatē, ka nekas īpaši uz priekšu nav virzījies arī Valsts prezidenta kādreiz pārstāvētajā korupcijas jomā, proti -- "pateicību" maksāšanā dakteriem.
Negribu izteikties tik skarbi kā Saeimas deputāts Aigars Štokenbergs, kas teicās pieķēris Ministru prezidentu Godmaņa kungu melos, citiem vārdiem sakot, nosaucot to par meli, bet pēdējie notikumi rāda, ka meli un blefošana ir kļuvuši par neatņemamu valsts pārvaldes sistēmas un politisko partiju darbības sastāvdaļu, un daži deputāti un ministri pat nevar savu dzīvi iedomāties bez tā, ka kādu dienu nevienam neko nesamelotu. Atcerēsimies kaut vai vienu no pagājušā gada spārnotākajiem teicieniem, kas izskanēja Domburšovā: «Nemelojiet manā vietā!» un arī šogad viss turpinās pa vecam.
Šveices advokātu Rūdolfu Meroni nevajadzētu pieskaitīt pie tā dēvētās Ventspils mēra Aivara Lemberga oponentu nometnes. Ventspils uzņēmējs Olafs Berķis Berķis uzsvēra, ka viņš nepiekrīt medijos ieviestajam apzīmējumam "Lemberga oponenti" un nemaz nevēlas, lai tiktu pieskaitīts kādai no šīm nometnēm. Uzņēmējs gan vienlaikus norāda, ka joprojām ir cilvēki ar līdzīgiem uzskatiem, kas nesaskanot ar Lemberga viedokli.
Kā tik Guntis Ulmanis pateica, ka “Šķēles–Lemberga ļaunuma ass” sapuvusi, tā dažs iedomājās, ka oligarhu laiki beigušies. Par agru sapriecājāties. Lai paskaidrotu — kāpēc, nepieciešama rūpīga varas un ekonomikas pārmaiņu analīze. Man tādai nav pietiekamu uzkrājumu. Tāpēc te būs tikai divas apstrīdamas tēzes, kas vairāk subjektīvi apraksta situāciju, nekā to pamato.
Neņemt 200 miljonus latu lielu kredītu lidostas Rīga attīstības plānu realizēšanali, bet gan piesaistīt privāto kapitālu - tas skan skaisti, taču diemžēl maldinoši.
Vakar mūsu premjerministrs biedēja sabiedrību, ka gadījumā, ja Latvijā palielinās nodokļu slogu turīgajiem iedzīvotājiem, tad investori, redz’, pametīšot mūsu valsti. Rodas iespaids, ka Godmaņa kungs ar šādiem nepamatotiem apgalvojumiem cenšas biedēt sabiedrību un novērst uzmanību no pasen nobriedušām un risinājumu joprojām gaidošām valsts ekonomiskajām problēmām, kuras viņš vai nu neredz, vai, visticamāk, negrib redzēt. Piemēram, neredz to, ka daudzi investori mūsu valsti varētu pamest tieši šobrīd spēkā esošās nodokļu politikas un lielās inflācijas dēļ.
No visām partijām "zaļajiem zemniekiem" vislabāk izdodas vai nu uzlēkt uz ecēšām, vai nu uzkāpt uz grābekļa. Zaudētāju saraksts šai partijai ir kā nevienai citai. Divi Saeimas priekšsēdētāji — nesekmīgā eirokomisāre Ingrīda Ūdre, kas nu mēģina dziedāt kā zvaigzne, un premjerministra amatā pabijušais Indulis Emsis, kam necik sen uzkrita Dāmokla zobens. Un, protams, smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais partijas premjerministra amata kandidāts Aivars Lembergs.
Tas no kā politiķi baidījās gadu gadiem, beidzot ir noticis. Lembergs ir sācis runāt. Gluži kā Mārtiņš Rītiņš viņš bez liekas kautrēšanās ir gatavs publiski izrādīt Latvijas politikas virtuvi un izgaršot atsevišķu lēmumu gatavošanas veidu.
Pat nepaejot gadam kopš atsevišķu inflācijas apkarošanas pasākumu ieviešanas, varas gaiteņos jau tiek spriests, ka drīz vien vajadzētu vismaz daļu no tiem atcelt. Proti, svītrot prasību kredītiestādēm, kas paredzēja, ka nedrīkst piešķirt kredītu, nesaņemot pirmo iemaksu vismaz 10 % apmērā.
Nezinu, cik V-dienas lasītāju lasa žurnālu Nedēļa, bet šonedēļ tajā ir skarba, bet ļoti patiesa intervija ar Latvijas Ārpolitikas institūta vadītāju Ati Lejiņu. Pilnīgi pareizi A. Lejiņš pasaka, ka pērn Kalvīša valdības pieņemtie drošības likumu grozījumi principā bija valsts apvērsuma mēģinājums, vien šoreiz ne ar armijas daļām un aizsargiem: "Būtu bijis tā, ka viena partija vai divi trīs ietekmīgi cilvēki kontrolētu visu Latvijas drošības iestāžu darbu. Demokrātija vairs būtu bijusi tikai fasāde."
Atklāta vēstule Tautas partijas ierindas biedram Andrim Šķēlem
Ak, laimīgie pensionētie aktieri un citi kultūras darbinieki, ko jūs vēl vispār varat gribēt? Ko gan vēl citu mums, dumjajiem lasītājiem, bija secināt no Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciālistes Kristīnes Zvirbules 11. aprīlī internetā publicētā «skaidrojuma par normatīvajiem aktiem, kas regulē pensiju un sociālo pabalstu tieši kultūras darbiniekiem».
Sevišķi smagos noziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs šonedēļ atkal iznāca no skapja.
Vai jūs interesē, kas notiek ar Britniju Spīrsu? Tā ik pa laikam jautāju saviem studentiem. Viņi parasti rauc degunu, lai gan zina, kā klājas Britnijai. Nevienam jau sen viņa neinteresē, bet mums turpina ziņot, jo kāds pieņem, ka tvīkstam pēc jaunumiem.
Latvijas premjeram Ivaram Godmanim (LPP/LC) trūkst drosmes pieņemt lēmumus, tāpēc var gadīties, ka viņš iedzīs gan sevi, gan valsti nepatikšanās, kādas tā vēl nav piedzīvojusi, šādu viedokli intervijā "Latvijas Avīzei" paudis polittehnologs Jurģis Liepnieks.
Pagājušā gada novembrī publiski izteicām kategorisku protestu pret pēdējā laikā notiekošo visa veida regulējamo pakalpojumu tarifu nepārtraukto paaugstināšanu, norādot, ka to apturēt var tikai radikāli mainot šobrīd pastāvošo kroplo un sabiedrības intereses ignorējošo monopolpakalpojumu regulēšanas sistēmu. Pašreizējā tarifu regulēšana sistēma pārbauda monopolistu iesniegto aprēķinu aritmētisko pareizību un atbilstību metodikai.
Pēdējos gados jūtama nostalgija pēc vecajiem laikiem, un tas ir manāms itin visā, kur pašreizējā Latvijas politiskā elite viens pret viens kopē padomju laika attiecību tradīcijas. Šādu domu intervijā Latvijas radio svētdien izteica politoloģe Vita Matīsa.
Valdošā koalīcija steidz izdarīt to, ko jau ir izlēmusi - atbrīvot no amata KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu. Valdība otrdien gan nolēma izveidot komisiju viņa darbības izvērtēšanai, taču lēmumu koalīcijas īpašnieki jau ir pieņēmuši - Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis jau pagājušonedēļ atzina, ka partijas frakcijā jautājums ir izskatīts - "Loskutovs nevar vadīt šo iestādi".
Aizvien skaidrāk redzu valsts politiskās, ekonomiskās un intelektuālās elites krīzi — šī elite nav spējīga pildīt savas funkcijas. Viņi nevada valsti un atsevišķās jomās nemaz neeksistē. Saucamā intelektuālā elite nav redzama vispār, tā sestdien publicētā intervijā laikrakstā Latvijas Avīze (LA) saka biznesa un sabiedrisko attiecību konsultants Mārcis Bendiks.
Ir jāatzīst, ka mūsu politiķi (un tauta) ir ko sasnieguši. Dzīvojam labāk nekā vairākums padomju republiku, varam ceļot pa Eiropu, un moldāvi brauc viesstrādniekos uz Latviju, nevis otrādi. Naidīgajiem spēkiem šeit nav izdevies realizēt Piedņestras scenāriju. Pēc «Vikipēdijas» datiem, Latvija atšķirībā no kaimiņvalstīm (Lietuvas, Baltkrievijas, Krievijas) nav statistikas pirmajās vietās pēc pašnāvību skaita uz 100 000 iedzīvotāju (statistikas dati ir patiesi valstīm, kuras nepieder pie trešās pasaules): http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_countries_by_suicide_rate.
Kādi vien vārdi un epiteti sabiedrībā netiek izmantoti, lai raksturotu patreizējo ekonomisko stāvokli Latvijā un pasaulē. Biežāk dzirdētie ir krīze un savilkt jostas. Uzņēmēji jau ir izjutuši, ko tas nozīmē – krīzes situācijā tā ir uzņēmuma izmaksu samazināšana vismaz par 20% – 30%. Sākot jau no šī gada sākuma uzņēmēji ir spiesti samazināt darbinieku skaitu par 20%, 30%, 50% un dažs pat par 100%, slēdzot savu ražotni vispār. Lielākais tekstilrūpnieks Latvijā „Lauma Lingerie” paziņoja par vismaz 130 darbinieku atlaišanu, ražotājs „Rebir” paziņoja, ka saistībā ar ražotnes pārcelšanu no Rēzeknes uz Ķīnu darbu zaudēs vairāk nekā 500 cilvēku. Un tā šo sarakstu varētu turpināt, jo gandrīz ikviens uzņēmums šajos krīzes apstākļos ir veicis cilvēku un finanšu resursu optimizāciju.
Tev ir sapnis par zemi, kuru Tu mīli. Bet Tev riebjas politika, jo tā ir netīra. Tev riebjas politiķi, jo viņi melo. Tev ir kauns par valdību un Saeimu. Tu ienīsti šo valsti. Tu domā, ka tāpat neko nevari mainīt. Kādēļ Tu gaudies? Izmaini to!
“Ne mana druva, ne mana cūka” – šķiet to mums vēlas pateikt ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, sakot, ka savdabīgās “klēts” iegādē par 100 tūkstošiem latu viss ir jāprasa viņa sievai Irēnai. Tiesa, nav jau pirmā reize, kad politiķiem rodas sarežģījumi no viņu dzīvesbiedreņu apbrīnojami veiksmīgiem darījumiem.
Nav skaidras atbildes uz šo jautājumu. Daži uzskata, ka vēsturi virza personības — piemēram, Napoleons, Ļeņins, Hitlers. Latvijas vēsturē — bīskaps Alberts, Kārlis Ulmanis, acīmredzot arī Aivars Lembergs. Citi apgalvo, ka atsevišķais cilvēks ir sava laika produkts, vienkārši kāds, kuru vilnis ir pacēlis virsotnē, tā sakot, daba nemīl tukšumu.
Žurnālists Kārlis Streips mēdza Aigara Kalvīša valdību dēvēt par bandu, izpelnoties daudzu sava bloga komentētāju (arī manu) nosodījumu. Galu galā banda saskaņā ar Jumavas svešvārdu vārdnīcu ir „personu grupa, kas apvienojusies noziedzīgai darbībai.” Reiz interneta diskusijā es gan saņēmu iebildumu, ka minētā valdība gluži labi šai definīcijai atbilstot. Ārkārtīgi krāšņi īstas bandas dzīvi aprakstījis izcilais britu rakstnieks Čārlzs Dikenss savā darbā „Olivera Tvista piedzīvojumi”. Grāmatā aprakstītie notikumi risinās 19.gadsimta Londonā, taču ir lietas, kas nemainās, kaut arī mūsdienu bandas pērk akcijas, atver kontus ārvalstu bankās un dibina ofšoru uzņēmumus.
Valdošā koalīcija nupat izmantoja kārtējo iespēju nodemonstrēt savu cinismu – labklājības ministre Iveta Purne intervijā Latvijas Radio paziņoja, ka referendums par grozījumiem Pensiju likumā esot zaudējis aktualitāti, jo valdība vajadzīgo naudu pensionāriem iedošot tāpat. Pie šīs atklāsmes ministre diemžēl nonākusi tikai piecas dienas pirms referenduma. Gandrīz vienlaikus no valdības saņemta ziņa, ka Aizsardzības ministrija gatavojas izsludināt iepirkuma konkursu jātnieku godasardzes izveidei. Un tas notiek brīdī, kad pasaules ekonomika draud ieslīgt recesijā, turklāt paredzams, ka Latviju šī recesija skars sevišķi sāpīgi, jo pārāk ilgi mūsu valdības bezatbildīgi izvairījās no problēmu risināšanas. Pasaule ir arī kļuvusi nemierīgāka kopš Krievijas iebrukuma Gruzijā, un militārie izdevumi tagad jāizsver ar sevišķu rūpību, pret tiem jāattiecas nopietni.
Finanšu ministra nosauktais nākamā gada budžeta iztrūkums 820 milj. latu apjomā ir mistisks cipars, jo tas tiek balstīts uz ministriju izteiktajām vēlmēm, nevis rūpīgu analīzi par to, ko pieprasa dažādas procesā iesaistītās puses, un to, ko var atļauties valsts, uzskata ekonomists Andris Strazds.
Valdošā koalīcija ir pārdzīvojusi divus referendumus un tagad var atviegloti uzelpot. Kā jau daudzi prognozēja, valdības cinisms tikai pieaugs. Un šodien redzam rezultātu – nākamā gada valsts budžetā tiks taupīts uz skolotāju, mediķu, policistu un citu valsts darbinieku rēķina.
“Tur ir vesela virkne pozīciju un algas ir varbūt pats pēdējais postenis, ko mēs gribētu redzēt samazināt,” šorīt intervijā Latvijas Televīzijai norādīja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, aicināts sniegt vērtējumu valdības lēmumam nākamgad iesaldēt algas valsts sektorā strādājošajiem. Plašāk vērtēt valdības priekšlikumus I.Rimšēvičs nevēlējās.
Sakarā ar Ivara Godmaņa valdības iecerētajām algu iesaldēšanām, taupības pasākumiem, darbinieku samazināšanām un pārējām svaigi izziņotajām aktivitātēm man pēc būtības ir tikai pāris jautājumi. Un proti – kāpēc mums tik briesmīgi neveicas ar tādas valdības parādīšanos, kura varētu kaut vismaz izlikties, ka kaut cik interesējas par tautas, sabiedrības – vai kā nu to saukt – viedokli? Un vēl – arī ar tādas valdības parādīšanos, kura spēj nevis žēlīgi dreifēt pa straumi, bet virzīt valsts laivu... nu, kaut jel kur.
Kaislības ap nākamā gada valsts budžetu un algu iesaldēšanu ir ne tikai ekonomiska un sociāla tēma, bet arī Latvijas demokrātijas pārbaude. Vakar "Kas notiek Latvijā?" debates fiksēja izejas pozīcijas, aizsākoties valdības plānu apspriešanai ar arodbiedrību, darba devēju un citu lietpratēju un ieinteresēto dalību. Var jau teikt, kā to uzsver Godmanis, ka rezultāts ir kopēja atbildība. Taču, lai šo atbildību īstenotu, pie varas esošajiem jānodrošina iespējas arī pārējiem to realizēt.
Parasti SIA Skonto būve līdzīpašnieks stāsta par notikumiem un tendencēm paša pārstāvētajā būvniecības nozarē, taču šoreiz gan izteicies par kopējo situāciju valstī, kādu saredz no malas.
Valsts budžeta taupīšanā un ekonomikas stabilizācijas plānos attieksme un stils var neļaut pilnvērtīgi nonākt līdz saturam – tāds ir viens no pamatsecinājumiem pēc vakarvakara „Kas notiek Latvijā?” debatēm par šo tēmu. Publikas neticība valdības spējai risināt problēmas ir gluži loģiska – atbildes reakcija uz iebildēm pret varas rīcību tālu neatpaliek no virsrakstā citētā cinisma.
Pēdējā mēneša laikā, kopš Latvijā izvērsušās kaislības ap taupības režīmu valsts budžetā, izskan pretrunīgi un dažādi argumenti, aicinājumi par to, ko darīt, svārstoties starp dažādām prioritātēm un kritērijiem vai daudzus apejot un nepieminot. Pamatojoties uz „Kas notiek Latvijā?” debatēs izskanējušo, medijos publicēto, kā arī veselo saprātu, šeit vienkopus apkopotas un analizētas būtiskākās (ne)konsekvences, vajadzības un pretrunas valsts budžeta veidošanā. Kā žurnālistisks izteiksmes veids šeit izmantots bauslības formāts un tā pārfrāzējumi, ko nav nekāda pamata tulkot kā zaimošanu vai neadekvātu ironiju, bet tikai kā līdzekli saistošākai šīs analīzes uztveršanai.
Parlamenta pirmstermiņa atlaišana reizi 10-15 gados ir normāla parādība, šodien apakškomisijas Satversmes grozījumu izstrādei sēdē apgalvoja Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits.
Var cienīt Lapsas kunga, Metuzāla kunga un Jančevskas kundzes veikumu Latvijas mūslaiku vēstures atdzīvināšanā un atgādināšanā spilgtos tēlos un notikumos. Viņu «Mūsu vēstures: 1985.-2005.» pirmais sējums bija tiešām interesanta lasāmviela, un nav pamata domāt, ka nupat iznākušais otrais sējums varētu būt sliktāks – spriežot pēc tā satura rādītāja, iespējams, vēl interesantāks.
"Parex bankas" prezidents un valdes priekšsēdētājs Valērijs Kargins uzskata, ka valsts problēma ir intelektuālās varas attālināšanās no politiskās varas.
Tikko kā viegli dzeltenais vīriešu žurnāls "Klubs" par Latvijas ietekmīgāko cilvēku ir atzinis satiksmes ministru Ainaru Šleseru. Lai gan metodika, pēc kuras mērīta pretendentu ietekme, nav zināma, pieļauju, ka liela loma izvēlē bijusi Šlesera ambiciozajiem projektiem satiksmes nozarē, kas aptver gan aviāciju, gan autoceļus, gan dzelzceļu, gan pasta pakalpojumus. Taču, atdodot pienācīgu cieņu ministra plānu vērienīgumam, jāatzīmē, ka to realizācijā gan ir gājis kā pa celmiem.
Valsts budžeta ekonomijas kontekstā IKT nozares ekspertu padomes sēdē trešdien plāno apspriest programmatūras izvēli valsts sektorā. Galvenais uzsvars tiek likts uz absurdo situāciju, kurā valstī dokumentu apritei tiek izmantota "Microsoft Office" maksas programmatūra, kaut gan ir pieejams arī brīvās programmatūras ekvivalents "OpenOffice.org". Minētās programmatūras priekšrocība ir ne tikai licencēšanas maksas neesamība, bet arī citas iespējas, kā, piemēram, iespēja brīvi iegūt un modificēt programmatūras pirmkodu.
Ja prezidentam nav manieru, viņam pie tām jātiek. Patiesībā tas ir gandrīz vienīgais, ko nevar pārmest zoodārza sapulces dalībniekiem — ka dejotprasme un smalka uzvešanās pie galda nav bijušas starp kritērijiem, pēc kuriem Latvijai izraudzīts prezidents. Tāpēc, ja ar prezidenta galda un ģērbšanās kultūru nespēj tikt galā Valsts protokola darbinieki, labāk ir meklēt palīdzību pie privātuzņēmējiem un samaksāt 1392 latus SIA Irmas Kalniņas konsultācija. Etiķete un protokols profesionāļiem nekā apkaunot valsti. Un, ja prezidentam ir piecreiz grūtāk apgūt polonēzes soļus nekā citiem cilvēkiem, tad nekas cits taču neatliek, kā samaksāt deju skolotājam piecreiz vairāk. Vēlmi tikt pie (nepieciešamām) manierēm prezidentam tik tiešām nevar pārmest. Taču, tā kā Prezidenta kanceleja žurnālistiem nav sniegusi informāciju, kādu summu tā nākamgad gatavojas tērēt prezidenta deju stundām, galda un ģērbšanās kultūras uzlabošanai, atliek cerēt, ka situācijā, kad Godmanis par kafiju maksā pats un turpmāk apsolījies pat ēst par savu naudu, arī Zatlers varētu padomāt, vai savu manieru izkopšanu viņš kaut daļēji nevarētu segt pats. Vismaz to finansējuma daļu, kura acīmredzot veidojas no apstākļa, ka pasniedzējiem viņš ir specifiskāks klients nekā citi cilvēki. Tomēr, cik iespējams spriest no pieejamās informācijas, Prezidenta kancelejas darbiniekiem arī vajadzētu parūpēties par savām manierēm, kontaktējoties ar mediju pārstāvjiem. Jo no tām prezidenta publiskais tēls ir ne mazāk atkarīgs kā no paša prezidenta manierēm. Tā izvairoties sniegt informāciju par iepirkumu procedūrām un par 1600 latiem saņemtajiem pakalpojumiem, labā ziņa par to, ka Zatlers mācās dejot, kļuvusi vismaz par aizdomām, ka tiek šķērdēti budžeta līdzekļi.
Trešdienas "Domburšovs" jeb Kas notiek Latvijā? bija kārtējais apliecinājums tam, ka Tautas partija (TP) joprojām nav gatava mainīties. Diskusija, ja to par tādu vispār var nosaukt, bija viena no vājākajām "Domburšova" pastāvēšanas vēsturē, turklāt jāšaubās, vai atsevišķas partijas darbības analīzei vispār ir jāvelta vesels raidījums. Un tomēr pārraidē teiktajam jāpievērš uzmanība, ņemot vērā, ka TP joprojām ir Latvijā ietekmīgākais politiskais spēks. Runa tātad bija par pašu TP, kuru raidījumā pārstāvēja tās aizejošais priekšsēdētājs Aigars Kalvītis.
Aizvadītās nedēļas nogalē uz kārtējo kongresu sanāca Tautas partija (TP). Pašreizējā situācija Latvijas ekonomikā tika iezīmēta gana nesaudzīgi, kas ir nedaudz pikanti, ja ņem vērā, ka vēl nesen TP bija premjera krēsls un arī Godmaņa valdībā tai ir lielākais ministru skaits, t.sk., finanšu ministra postenis. No šī viedokļa tribīnē kāpēju skumjais „līdz kam gan valsti noveduši” izskatījās nedaudz liekulīgi, ja vien nepieņemam, ka šādi TP gatavojas atgūt valdības vadītāja posteni. Šī pieņēmuma pareizumu apliecina arī TP jaunā vadītāja Mareka Segliņa pietiekoši nepārprotami teiktais: „Bet jūs taču zināt, kas notiek ar laivu, ja četri airētāji airē katrs uz savu pusi. … Taču, ja valstī nav kārtības, tā beidzot ir jāievieš…”
Nu, ko. Ilgi nebija jāgaida, pirms jaunceptais "Tautas" partijas priekšsēdētājs Mareks Segliņš kārtējo reizi demonstēja savu daiļrunīgo brīvdomātību. Nesen viņš uzstājās krievvalodīgajā TV5 raidījumā "Bez Cenzūras" un bez jebkādas cenzūras skatītājiem jautri paziņoja, ka partija "Saskaņas centrs" viņaprāt varētu pārņemt labklājības ministra, e-lietu ministra un satiksmes ministra portfeļus. Attiecīgi -- portfeļus, kuri patlaban pirmā un otrā gadījumā pieder zaļajiem zemniekiem, bet trešais -- Šleseram ar savu biznesa projektu. Iekšlietu ministrs, lūk, esot Saeimā pārliecinājies, ka "Saskaņas centrs" protot darboties profesionāli.
Ziniet ko? Davai, amnestiju pilnīgi visiem pēc kārtas un sāksim no jauna! Priekšlikumi par amnestiju sāk birt kā no raga. Pirmie bija baznīckungi. Viņus var saprast. Arī Bībelē ir stāsts par to, kā uz augstiem svētkiem kāds tika amnestēts. Protams, netika amnestēts gluži pareizais, bet, nu vismaz Barabam un viņa ģimenei svētki izvērtās pavisam jauki. Nu ar savu priekšlikumu ir nākusi Zvērināto advokātu padome (!), kura paģēr amnestiju piespriest visiem tiem, kuri kādreiz balsoja par Latvijas neatkarības deklarāciju, visiem tiem, kuriem ir piešķirts Trīs Zvaigžņu ordenis, visiem tiem, kuri kādreiz ieņēma vēlētu amatu Tautas frontē, visiem, kas bija represēti, visiem, kuri cieta no OMON, visiem, kas kādreiz ir bijuši Ministru padomē, kas 1991. gadā piegādāja slepus informāciju Latvijas radio, un prokuroriem, kuri sāka darbu līdz (ļoti precīzs datums) 1990. gada 26. oktobrim. Pēdējais ir interesants jēdziens, jo neatkarīgās Latvijas prokuratūra tika izveidota nevis 26. oktobrī, bet gan 1990. gada 26. septembrī. Bet ne par to šis stāsts.
Cieņa pret Valsts prezidentu šodien ir par pāris pakāpieniem pieaugusi, viņš ne uz mirkli nav piekritis domai, ka noziedzniekus vajadzētu pasludināt par nevainīgiem jēriņiem tikai tāpēc, ka tuvojas valsts dzimšanas diena. Jāsaka, ka Puzes ķeizara Lemberga aizstāvjiem izdomas netrūkst. Ja nav iespējams gluži katru dienu kabatas avīzē Atkarīgā publicēt ķengājošus rakstus par Ģenerālprokuratūru vai pretīgi lišķīgas rozendreiblatiskas "intervijas" ar pašu stāsta varoni, tad ķeizara pakalpiņus Saeimā var sūtīt ar likumprojektiem par naudas atmazgāšanas legalizēšanu, bet vienu no viņa juristiem var sūtīt pie prezidenta ar domu, ka ķeizaru vajadzētu attaisnot jau iepriekš. Vēl tikai pietrūka doma, ka kādu patlaban ar valsts svētku un svināmajām dienām neaizņemtu kalendāra datumu varētu nosaukt par Lemberga dienu. Piemēram, 29. janvārī ir vārda diena visiem Aivariem. Tā būtu pat ļoti piemērota diena, jo iepriekšējais, 28. janvāris ir Draudzīgā aicinājuma diena. Tā nu 29. janvāris varētu būt Pusdraudzīgais aicinājums mīlēt Puzes ķeizaru tāpēc, ka Ventspilī ir smuki izbruģētas ielas, un kāpēc uztraukties par kaut kādu tur naudas atmazgāšanu, kukuļdošanu, necaurskatāmu ofšorķēžu veidošanu u.tml.?
Lūk, ko taupības sakarā izdomājusi mūsu valdība un nacionālais naudiņu cilvēks Slaktera kungs: esot nolēmuši likvidēt (laikam jau nekam nederīgo) īpašu uzdevumu ministra Eiropas Savienības (ES) finanšu pārvaldes lietās biroju. Vienvārdsakot, to iestādi, kurā strādājošie cilvēki mums palīdzēja ar Eiropas naudiņu bīdīšanu. Bet laiki grūti, krīze un tamlīdzīgi... tāpēc jātaupa.
Nu, ko. Valsts budžets pieņemts. Jau šodien sāksies runas par to, kā to labot, kā vēl kaut kur samazināt līdzekļus. Lai veicas. Ekonomiska krīze nekāda joka lieta nav.
Pirms pāris dienām garāmejot ieminējos par baumām par valsts finanšu stāvokli un likuma aizsardzības instanču reakciju pret tām. Tobrīd runa bija par Drošības policijas izmeklēšanu vārdā nenosauktu ļaužu kontekstā. Nu šis process uzņēmis konkrētas aprises, zinām, ka viens no izmeklēšanas mērķiem ir Ventspils augstskolas lektors Dmitrijs Smirnovs. Viņš kādā laikraksta intervijā esot runājis par banku sistēmu un kreditēšanas lietām "ne tā". Vēl policija izmeklējot kādu mākslinieku, kurš no Jelgavas kultūras nama skatuves esot koncerta apmeklētājiem teicis, ka pēc koncerta vajagot doties uz konkrētām bankām un izņemt naudu.
Laikam nekas cits neatliek, kā ar visu sirsniņu un dvēselīti pateikt paldies, paldies un vēlreiz lielu, lielāku un vislielāko paldies Dievam tam kungam par to, ka mums valstī ir ļaudis, kuri prot mūs izārstēt no depresīvās domāšanas, kāda saistās ar mūsu valsti, sabiedrību un tajā notiekošo. Jā, pateicība Radītājam par to, ka ik pa brīdim uzrodas kāds vai kāda, kurš vai kura var mūs izpurināt no patosa par domu, ka dzīvojam mazā, korumpētā banānu republikā uz Baltijas jūras krastiem -- jā, krastiem, kuri nu jau draud, ja ne gluži Ventspili un Liepāju, tad kādu mazāku sādžiņu izskalot jūrā, jo arī Dabas māte ir nikna un skumja.
Spilgtu runu Tautas saskaņas partijas kongresā šodien teica bijušais iekšlietu ministrs un Saeimas deputāts Jānis Ādamsons.
Vairs nevienu nepārsteidz arvien jauni un jauni taupības pasākumi, ar kuriem vai ik dienas sabiedrību "iepriecina" valdības vadītājs Ivars Godmanis. Viņa kampaņveidīgo darba stilu vislabāk raksturo Godmāna paša atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar KNAB vadītāja meklējumiem. Pēdējos mēnešus tika stāstīts, ka tagad jāstrādā pie budžeta un neesot laika nodarboties ar "sīkumiem". Kad budžets bija nodots Saeimai, uz brīdi it kā šis jautājums aktualizējās, taču jaunās finansu likstas ļauj Godmanim atkal uzlikt veco plati - mums tagad jānodarbojas ar [finanšu] lietām, pie kurām strādājam 24 stundas diennaktī. Citiem vārdiem, Godmanis nav nekāds Cēzars vai Napoleons un vairāk par vienu lietu vienlaikus risināt nespēj.
Pieci miljardi eiro - tik lielu naudas summu finanšu ministrs Atis Slakteris vēlas Latvijai dabūt no Starptautiskā valūtas fonda (SVF) un ES.
Gundaram Bērziņam no bezpartijiska pensionāra
Kaut esmu savas dzimtenes patriote un vēl nesen ar lepnumu „iedegos” dažādos ar Latvijas dzimšanas dienu saistītos pasākumos, tomēr kaut kā šobrīd par citu pieļautām kļūdām „iedegties” nevēlos un negribu piekrist Finanšu ministrijas valsts sekretāra Mārtiņa Bičevska vārdiem: „Smagums jānes visiem kopā!”
Šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē ir patiešām interesanta intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi. Tā ir interesanta vairākos veidos. Pirmkārt, intervijas autores nav kautrējušās uzdot patiešām asus jautājumus par spīti tam, ka G. Daudze nācis no Atkarīgās garīgā tēva un dieva veidotās partijas. Prieks, ka jēdziens "žurnālistika" nav pazudis no Atkarīgās komentāru lappuses, kā tas mēdz šķist tad, kad tur vārās Krautmanis vai savu elku un varoni "intervē" Rozenbergs un Dreiblats.
Virkne amatpersonu būtu jāsauc pie kriminālatbildības par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu vai dienesta pienākumu nepildīšanu, uzskata bijušais iekšlietu ministrs un bijušais Saeimas deputāts Jānis Ādamsons (SC).
Manuprāt, nav grūti saprast, kāpēc valdošā koalīcija ir gatava Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu darbā apstiprināt vēl uz četriem gadiem bez īpašām ierunām. Tas ir tāpēc, ka valdošie ir ieraduši viņu vienkārši ignorēt. Valsts kontroliere var runāt par nekārtībām valsts pārvaldē līdz brīdim, kad viņai mēle nokalst, bet valdošie rīkojas, kā vien viņiem tīk. Hrestomātiskais piemērs, protams, bija kontrolieres jautājumi par nebūšanām Satiksmes ministrijas jomā, uz kuriem satiksmes ministrs atļāvās atbildēt ar apgalvojumu, ka I. Sudrabai attiecīgajā jautājumā acīmredzot ir kādas personīgas intereses. Tas noveda pie patiesi savdabīgas situācijas, kurā viena augsta valsts amatpersona jutās spiesta otru iesūdzēt tiesā par goda un cieņas aizskārumu. Pirmajā tiesas instancē I. Sudraba zaudēja, pēc pāris gadiem sekos apelācijas process. Taču galvenais ir tas, ka atšķirībā no valdošās "elites" histēriski apkarotā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, Valsts kontrolei nav aizturēšanas tiesību. Tā var lūgt Ģenerālprokuratūru un Valsts ieņēmumu dienestu veikt pārbaudes kriminālprocesu kontekstā, taču pati tā nevar, KNAB direktora vietnieces Jutas Strīķes klasiskajiem vārdiem runājot, kādam "atnākt pakaļ." Protams, Inguna Sudraba savā darbā ir izcila profesionāle, ir ļoti labi, ka viņai darbu ļaus turpināt, taču tas diez vai ir tāpēc, ka valdošie uzskata ka viņa tiem palīdz apkarot nebūšanas, kuru apkarošanā tie paši ir ieinteresēti.
Latvijas valdības nespēja efektīvi strādāt valsts ekonomikas augšupejas laikā, kad būtu bijis jārūpējas par uzkrājumiem krīzes brīdim – to kā Latvijas platāko soli ceļā uz purvu min Somijas lielākais laikraksts Helsingin Sanomat.
Tā nu sanācis, ka tieši šomēnes, 6.decembrī, Latvijas ekonomikas lielā cerība un vienlaicīgi spēles noteikumu diktētājs, Starptautiskais Valūtas Fonds (SVF), publicējis pētījumu ar daiļrunīgu nosaukumu „What Happens During Recessions, Crunches and Busts?”.
Db jautāja ekspertu viedokli par plaši izskanējušo finanšu ministra Ata Slaktera interviju finanšu telekanālam Bloomberg Television.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) neatbalsta valdības ekonomikas stabilizācijas plānu. Arodbiedrības uzskata, ka programma ekonomiskās krīzes smagumu uzliek uz iedzīvotāju — darbinieku un darba devēju — pleciem. Savukārt tas nozīmējot, ka valsts varas neizdarību dēļ būs jācieš lielākajām nodokļu maksātāju grupām, portālu «Apollo» informēja LBAS.
Lietu kārtība kļūtu nedaudz loģiskāka, nekā tā ir pašreiz, ja Labklājības ministrijas mājaslapā darba meklētājiem paredzētajā sadaļā ar nosaukumu Īpašās nodarbinātības iniciatīvas tiktu piedāvāta iespēja kļūt par šīs ministrijas ministru, jo Iveta Purne (ZZS), izmantodama iespēju doties atvaļinājumā no 3. līdz 9.decembrim, faktiski pierādīja, ka viņas vieta var būt tukša, lai kas arī valstī notiktu.
Ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards ir atzinis, ka izdevumu mazināšanas nolūkā nākotnē varētu būt runa par atsevišķu valsts aģentūru un pat ministriju likvidēšanu.
Protams, ka mani šai valstī maz kas izbrīna. Mani neizbrīna, piemēram, Aigars Kalvītis, kas nav uzskatījis par vajadzīgu kaut vai atvainoties Latvijas iedzīvotājiem par saviem solījumiem un prognozēm (kurām, pieļauju, daudzi tūkstoši arī noticēja). Mani neizbrīna Ivars Godmanis, kas pēc vesela gada premjerēšanas vienīgos vainīgos valsts krahā saskata visur, tikai ne pats sevī, savos līdzskrējējos un priekšgājējos. Mani neizbrīna Atis Slakteris, ko, izrādās, piesmējusi visa sazvērējusies pasaule, kura tad arī visā vainīga, — bet ne jau nu viņš, nabags. Mani neizbrīna «eksperti», kas lielā vienprātībā apgalvo, ka tieši tādu politisko stabilitāti un tās nesējus kā pašlaik Latvija ir pelnījusi un tā tam arī jāturpinās. Nu, gandrīz nekas neizbrīna.
Ir pagājis jau ievērojams laika sprīdis pēc vēsturiskā brīža, kad mūsu valsts un valdības pārstāvji no vienas puses un Valērijs Kargins ar Viktoru Krasovickis, no otras, parakstīja līgumu, ar kuru mūsu valsts tika pie apšaubāmas vērtības un kvalitātes īpašuma – Parex bankas.
Budžeta grozījumi, pretrunīgas prognozes un dziļa finanšu bedre. Kas notiek šobrīd un ko slēpj burtu salikums SVF? Šie ir jautājumi, kas daudziem cilvēkiem rada neizpratni par esošo situāciju valstī. Šajā rakstā centīšos skaidrot procesus valstī no neekonomista skatpunkta.
Vakar vakarā pēc debatēm „Kas notiek Latvijā?" viens no to dalībniekiem - SIA „Grandeg” Andris Lubiņš - man pateica, ka viņš plānojot pārcelt ražotni ārpus Latvijas. Valsts spēles noteikumu, darbaspēka un tamlīdzīgu iemeslu dēļ. Protams, var teikt, ka viņa uzņēmuma ražotā produkcija nav modernākā, perspektīvākā un pats nav patriots. Tomēr šis ir uzskatāms piemērs jautājumam par to, vai Latvija Starptautiskā valūtas fonda (SVF) un citus aizrobežu aizņēmumus spēs pienācīgi atpelnīt.
Saprotot, ka situācija krīzes posmā nonākušā ekonomikā mainās strauji un kaut ko precīzi paredzēt ir ļoti grūti, tas tomēr nenozīmē, ka valdības prognozes par Latvijas makroekonomiskajiem rādītājiem 2009.gadā nevarētu kritizēt un aicināt koriģēt. Proti, rodas sajūta, ka prognoze: IKP kritums 5% apmērā, bezdarbs zem vai uz 10% līmeņa utt., ir pārāk optimistiskas. Pārāk optimistisks liekas arī banku sektora pašnovērtējums.
Lieta ir pavisam vienkārša. Valsts pārvalde apgalvo, ka valstī ir krīze. Nemēģināšu iedziļināties tajā, kāpēc šī krīze ir mūs piemeklējusi (valsts to mākslīgi tautai uzspieda nacionalizējot kādu banku un pārņemot tās saistības, vai tā tomēr bija neizbēgama), jo šobrīd aktuālākais jautājums ir par to, KO un KĀ darīt pašlaik.
Viena no dramatiskākajām finanšu glābšanas operācijām mūsdienu Eiropas vēsturē, kuru vada Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) pārstāvji un atbalsta Eiropas Savienība (ES) norisinās Latvijā, ziņo The Economist.
Rīt paies gads, kopš Ivars Godmanis (LPP/LC) otro reizi kļuva par valdības vadītāju. Prezidents Valdis Zatlers pirms gada uzticēja I.Godmanim veidot valdību un Saeima to apstiprināja īsi pirms Ziemassvētkiem. V.Zatleram bija jāizšķiras starp trim partiju virzītajiem premjera amata kandidātiem – Edgaru Zalānu (TP), Ivaru Godmani un Valdi Dombrovski (JL). Zatlers nākamās valdības veidošanu uzticēja I.Godmanim, jo viņš radījis prezidentam pārliecību, ka darbosies valstiski atbildīgi. Diena.lv lūdz vērtēt I.Godmaņa darbību nozaru pārstāvjiem.
Pēdējā laika notikumi saistībā ar tā saucamo ekonomisko krīzi un to, kādā veidā „augšas” ir lēmušas tautai to pārdzīvot – palielinot nodokļus, samazinot algas un vienlaicīgi tikai ar lielām mokām spējot atteikties tikai no nelielas daļas privilēģiju pašām „augšām” – atkal aktualizējuši jautājumu par iespējamajiem protestiem ielās. Tas ir arī jautājums par to, cik augsts Latvijas iedzīvotājiem ir „sāpju slieksnis” – spēja paciest pārestības bez pretošanās pāridarītājam, un vienlaikus, cik augsts ir valdošās šķiras „bezkaunības slieksnis”.
Koalīcijas politiķi jau gadiem mēģina mums iestāstīt, ka vienīgais, kas igauņiem esot labāks nekā latviešiem, ir spēja veidot savu tēlu. Ar to acīmredzot domāts, ka viņi labāk prot citus apčakarēt, kas, koalīcijas politiķuprāt, vienmēr ir bijusi efektīvas politikas galvenā iemaņa. Ziemeļu kaimiņu smalkās pī–ar prasmes it kā izskaidroja gan to, ka Igaunija sāka sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā divus gadus pirms Latvijas, gan kaimiņzemes stabili augstākos rādītājus dažādos starptautiskos reitingos. Vēl nupat koalīcījas politiķi pat centās iestāstīt, ka ekonomika Igaunijā ir tikpat sliktā stāvoklī kā Latvijā.
Kad pasta kastītē iegūla jaunākais britu žurnāla The Economist numurs, steidzos atvērt rakstu Baltijas bezdibeņa mala (raksta galvenais varonis esam mēs - Latvijas šodiena). Fakti, kas izklāstīti, ir pārsteidzoši savā precizitātē un varbūt nav zināmi arī valdībai (jo negribētos tak domāt, ka rakstā minēto situāciju un faktus mums apzināti noklusējuši Godmanis, Slakteris, Leiškalns, Rimševics un citi darboņi...?). Vai žurnālam ticēt, to lai izšķir katrs lasītājs pats. Man līdz šim nav gadījies, ka The Economist tiktu pieķerts faktoloģijas nezināšanā vai sagrozīšanā. Varu vien apgalvot, ka savā izklāstā esmu strikti turējies pie raksta satura, neko nepieliekot vai neatņemot.
Dīvaini ar to politiķu pēkšņo gatavību apvienot ministrijas. Var jau, protams, šādi mēģināt apmierināt cilvēku nepatiku pret birokrātiju un sabiedrības vēlmi atrast vainīgos, tomēr pagaidām izskanējušie plāni vairāk izskatās pēc vienas partijas, TB/LNNK, izstumšanas no koalīcijas, atņemot tai ekonomikas ministra krēslu. Proti, ja tiek apvienotas Ekonomikas un Reģionālās attīstības ministrijas, tad varu jau iedomāties Tautas partijas argumentus: nākamais gads ir ļoti nozīmīgs reģionālās reformas īstenošanai reālajā dzīvē, tā esot TP politiskā atbildība, tātad...
Kā katru gadu, arī šā gada nogalē mūsu valstiski svarīgākie un sociāli atbildīgākie kungi jau sākuši uzstāties ar cildenām un iedvesmojošām uzrunām savai mīļajai tautai.
Eksprezidents Guntis Ulmanis uzskata, ka runas par un ap tā sauktajiem treknajiem gadiem ir alošanās. Viņaprāt, nekādi treknie gadi vispār nav bijuši. Tā viņš atzina intervijā laikrakstam «Neatkarīgā».
Politoloģe Vita Matīsa uzskata, ka īstos valsts ekonomiskās krīzes apjomus mēs nezinām, tāpēc sarežģīti ir vērtēt valdības vadītāja Ivara Godmaņa (LPP/LC) darbību, cik sekmīga vai neveiksmīga tā bijusi. “Domāju, ka neviens šodien nevar atbildēt uz jautājumu, cik labi vai slikti Godmanis reāli ir menedžējis šo krīzi, jo nezinām, kāds ir krīzes apjoms. Reāli situāciju neredzam, bet vienu gan varam pateikt, ka laikus Godmanis un kompānija nespēra nekādus soļus, lai šos krīzes apjomus mazinātu,” otrdienas rītā intervijā Latvijas radio sacīja V.Matīsa.
Šodien vēl mazliet par Valsts prezidenta Valda Zatlera Vecgada naktī teikto sakarā ar jaunas politiķu paaudzes nepieciešamību mūsu valsts sabiedriski politiskajā apritē. Prezidents arī paģērējis pārdomas par to, kā ierindas pilsonim likt saprast, ka tāds vai cits deputāts pārstāv, lūk, tieši viņu. Viena doma -- atteikties no "lokomotīvju" principa, kurā sevišķi populāras (vai "administratīvos resursus" sevišķi aktīvi izmantojušas) personas tiek saliktas sarakstos visos vēlēšanu apgabalos pēc kārtas. Tāds cilvēks pēc definīcijas nevar pārstāvēt kāda konkrēta pagasta vai lauku sētas vēlētāju, lai arī, protams, tas neattiecas uz pāris ļoti konkrētām vietām un konkrētiem cilvēkiem mākoņos un piejūras teritorijā, jo viņiem ir gadījusies tā lielā laime, ka viņu intereses personīgi pārstāv pat vairāki deputāti vienlaikus.
Pagājušo gadu Latvijas valsts ir noslēgusi ar ziņas saņemšanu no Starptautiskā valūtas fonda (SVF) un citiem starptautiskajiem partneriem par iespēju aizņemties līdzekļus, kopumā 7.5 miljardu eiro apmērā.
Lietuva nesen paziņoja, ka plāno pārdot pēdējo valsts daļu Mazeikiu Nafta (ap 10%) lai varētu šo naudu izmantot valsts budžeta vajadzībām un neaizņemties no SVF.
Īsi pirms Ziemassvētkiem Latvijā sāka parādīties t-krekliņi, uz kuriem kāds asprātis bija uzmālējis mūsu brašā "nasing spešal" finanšu ministra pamuļķīgo smaidiņu, kāds rotāja viņa ģīmi tad, kad viņam pretī sēdēja ārvalstu žurnāliste un izmisīgi centās no viņa dabūt laukā daudzmaz sakarīgu skaidrojumu par to, kas notiek Latvijas tautsaimniecībā. Par šo smaidiņu jādomā arī šodien, kad visnotaļ vienbalsīgi sabiedriskas un jā, arī uzņēmējdarbības organizācijas saka, ka nevajag akceptēt Finanšu ministrijas paģērētos "labojumus" noteikumos par valsts un pašvaldību iepirkumiem, bet smaidīgais un nudien ar vārdiem "nasing spešal" aprakstāmais finanšu ministrs turpina apgalvot, ka tie ir vajadzīgi, jo tie uzņēmējiem vienkāršošot dzīvi.
Šā gada 2.janvārī līdz Latvijas sabiedrībai nonāca ziņa, ka pēdējā 2008.gada darba dienā Kultūras ministrijas paspārnē esošā aģentūra "Jaunie "Trīs brāļi"" noslēgusi līgumu ar arhitekta Anda Sīļa vadīto biroju "AB.SZK" par Rīgas akustiskās koncertzāles būvprojekta izstrādi. Precīza līguma summa vēl nav publicēta, bet ir ziņas, ka tā būs ap 6 miljoni latu. Kā izteicās aģentūras Komunikācijas nodaļas vadītāja E.Bīviņa - "Ne tas tika darīts pa nakti, ne pa tumsu". Pa nakti un tumsu varbūt arī nē, bet klusu, nemanāmi un operatīvi gan. Izskatās, ka tieši pēc šiem principiem aģentūra arī veic visas savas darbības.
Uzņēmējs un bijušias Tautas partijas biedrs Uldis Pīlēns uzskata, ka ar šobrīd valdības piedāvāto nodokļu sistēmu nevarēs atmaksāt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) Latvijai aizdoto naudu. Tādu pārliecību Pīlēns pauda intervijā laikrakstam «Latvijas Avīze».
Pirms pāris dienām kantoris, kas līdz šim bija pazīstams kā Valsts prezidenta kanceleja, bet nu – acīmredzot šķielējot uz Balto namu vai varbūt Dauningstrītu (ņemot vērā specifiku, ticamāks ir pēdējais variants) – sevi sācis dēvēt par «Rīgas pili», nāca klajā ar spilgtu un drosmīgu paziņojumu.
Valdības lēmumu krasi samazināt atalgojuma griestus valsts pārvaldē strādājošajiem — līdz 2852 latiem — var vērtēt optimistiski un pesimistiski. Optimistiskais vērtējums būtu — labi, ka mums ir ekonomiskā krīze, kas spiež iegrožot trekno gadu izšķērdību. Pesimistiskais — tātad ar ekonomiku ir jau tik slikti, ka varas turētāji piekrīt pat sev svētākā un līdz šim neaizskaramākā apcirpšanai.
Lūk, teikums no laikrakstā Diena publicēta materiāla par to, ka kandidātu skaits Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja amatam ir sarucis no 17 līdz 14, jo viens kandidāts ir atteicies pats, bet divi ir atsijāti tāpēc, ka viņi neatbilda likuma prasībām: "Atklājās arī, ka viens no pretendentiem lūdzis neizpaust informāciju par viņa personas datiem, tāpēc viņa vārds nav publiskots."
Parex bankas pārņemšana valsts īpašumā ir visneveiksmīgākā Eiropas vēsturē, intervijā Neatkarīgajai norāda uzņēmējs Uldis Pīlēns.
Latvijas politiķi savas nemākulības dēļ varu ir zaudējuši un reālā vara valstī nonākusi Starptautiskā valūtas fonda (SVF) rokās, turklāt vietējiem politiķiem to atgūt nebūs iespējams, jo Latvijai pārskatāmā nākotnē nav iespējas atdot 7,5 miljardus eiro, šādu viedokli intervijā laikrakstam "Neatkarīgā" paudis Ventspils mērs Aivars Lembergs.
Šorīt tādi jaunumi, ka nenopriecāties. Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers vēlas "piestādīt rēķinu" skandināvu bankām, uz kuru reklāmām esot uzķērušies kredītņēmēji. Tāpēc bankām tagad trīs gadus jāaizliedz atsavināt nekustamo īpašumu gadījumos, kad hipotekārā kredīta ņēmējs nespēj pildīt savas saistības. Turklāt bankas nedrīkst vērsties pret uzņēmējiem, kas veic eksportspējīgu ražošanu un vispār tām peļņa nevis jāaizved uz Zviedriju, bet jāreinvestē Latvijā. Es atceros dzirdējis par ārvalstu praksi, kur valsts, piemēram, nosaka, kādus kredītus un kuriem uzņēmumiem jāizsniedz. Tas laikam bija Baltkrievijā.
Ir daudz iemeslu, kuru dēļ nebūtu vērts triekt ratā Ivara Godmaņa valdību jo ātrāk, jo labāk.
Diena.lv lūdz vērtēt 13.janvāra protesta akciju Doma laukumā vairākiem ekspertiem.
Nav nekādu šaubu, ka pēc vakardienas grautiņiem Vecrīgā tuvākās dienas paies savstarpējos politiskajos pārmetumos un demagoģijā, kā arī, protams, vainīgo noskaidrošanā, kaut drīzāk – grēkāžu izvēlēšanā.
Vērojot sabiedrības nostāju, protesta akciju un beigu beigās arī agresīvos grautiņus Vecrīgā, vēl vairāk tiek apstiprināts tas, ka Latvijas valdībai ir pagriezta mugura. Ņemot vērā valdības komunikāciju un attieksmi, tā muguru pret sabiedrību pagrieza pirmā.
Iespējams, latviešiem ir vājākā valdība Baltijā, tādēļ tagad Latvija ir viegls mērķis Krievijai, intervijā ziņu aģentūrai ELTA saka ietekmīgā izdevuma "The Economist" Centrālās un Austrumeiropas tirgus ilggadējs apskatnieks Edvards Lūkass.
13. janvāra notikumi izraisījuši nervu drudzi valdības vadītājam un iekšlietu ministram. Nekā gan citādi nevar izskaidrot Godmaņa kunga plātīšanos ar gaidāmajiem ierobežojumiem, nesavaldības lēkmes pret LTV diktori nakts ziņās, pret A. Štokenbergu raidījumā „Kas notiek Latvijā”, un Segliņa kunga gluži vai puicisko tieksmi uz lamāšanos. Būtu gandrīz vai smieklīgi, ja vien šiem kungiem apvienojumā ar verdziski paklausīgo Saeimas vairākumu nebūtu reālas iespējas apcirpt vārda brīvību mūsu daudz cietušajā zemītē. Inteliģences un radošo darbinieku 14. janvāra vēstule pamatoti aprāda šādu briesmu esamību. Jo taktika, ko izvēlējusies vara, ir vienkārša – aiz dauzoņu nodarītajiem postījumiem noklusēt un aizmirst 13. janvāra tautas sapulces galveno iemeslu un dzinējspēku – valdošās koalīcijas neiedomājamo augstprātību (kaut vai vakar vērotā Daudzes KUNGA niknā seja un runa TV ekrānā – uffff!!!!), kurlumu pret „kvaukšķiem” (uzskatu par godu piederēt šai kategorijai) un viņu dzīvi. Tagad varētu būt radusies iespēja aizsiet arī muti valdošo nejēgu kritizētājiem. Draudīgs brīdis!
Šorīt kādā no mūsu masu informācijas līdzekļiem lasīju plašu interviju ar uzņēmēju Pēteri Šmidri, kurš visnotaļ atklātā tekstā pateica, ka valdība ir pilna ar nekompetentiem ļaudīm, un pavisam precīzi visas mūsu valsts ekonomiskās lietas salika pa plauktiņiem -- nodokļus vajag nevis paaugstināt, bet samazināt u.tml. Taču intervijā nesameklēju citu domu, proti -- "Es, Pēteris, zinu, kā šīs lietas jādara, un tāpēc nākamajās vēlēšanās, vai tās būtu šogad vai pēc pusotra gada, manu uzvārdu kandidātu sarakstā jūs atradīsit."
Vispirms par pašreizējo situāciju. Nevajag sevi maldināt ar domu, ka Tautas partijas valdes un Latvijas Pirmās partijas līdera Šlesera paziņojumi par tūlītēju Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanām nozīmē, ka šī Saeima pamazām sāk pakot mantas.
Laikam ir pienācis laiks paskaidrot savu aktivitāšu iemeslus. Redziet, es masu medijos strādāju jau vairāk nekā desmit gadu. Man nav ilūziju, ka, patriecot vienas partijas, vietā nāks prinči un princeses baltā zirgā.
Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzskata, ka galvenā atbildība par valstī notiekošo ir valdībai, ne Saeimai, tāpēc pirmais, kas jāpieprasa ir "valdības pārkārtošana", ne Saeimas atlaišana. Intervijā laikrakstam Diena viņa norāda, ka tikai tad, ja parlaments nespēj izveidot jaunu darboties spējīgu valdību, prezidentam Saeima būtu jāatlaiž.
Informācija, kas izskanēja pēc finanšu ministra Ata Slaktera tikšanās ar Latvijas lielāko banku pārstāvjiem, liecina, ka cerības par iespējamu starptautiskā aizdevuma līdzekļu izmantošanu ekonomikas sildīšanai un attīstīšanai kļūst arvien mazākas un utopiskākas. Un jāatzīst, ka tas zināmā mērā sāk biedēt.
Vispirms, protams, paldies visiem par atsaucību. Tur nav ko gari runāt, vien atvainojos tiem, kuriem kavējos atbildēt – šodien esmu izlasījis un kaut īsi aizrakstījis ap 200 cilvēkiem, kas vērsušies pie manis, izmantojot elektronisko pastu (zanders@radioswh.lv, maris.zanders@leta.lv – pie pirmā esmu no rītiem un vakarā).
Partijas «Jaunais laiks» (JL) domes sēdē Ogrē uzaicinātā ekonomiste Raita Karnīte kritizēja nodokļu palielināšanu, kā arī pauda viedokli, ka Latvija varējusi iztikt bez starptautiskā aizdevuma.
Rodas sajūta, ka politiķiem ir "sakāpis galvā", - viņi uzskata, ka no viņiem būs atkarīgi Latvijas ekonomikai nepieciešamie ārvalstu kredīti un attiecīgi uzņēmēji nedrīkst neko daudz "spirināties", savā slejā žurnāla "Kapitāls" februāra numurā norāda izdevuma galvenais redaktors, žurnālists Māris Zanders.
Bijušais diplomāts un politologs Pēteris Viņķelis prognozē, ka jau drīzumā Latvijai būs nepieciešama vēl ļoti ievērojama naudas summa, bez tā, ko valsts jau saņēmusi un tuvākajā laikā saņems. «Neredzu, ka mēs bez vēl viena cienījama aizdevuma varēsim izķepuroties,» ir pārliecināts politologs.
Līdz ar budžeta līdzekļu pārdali krīzes dēļ valsts pārvalde nesamazinās, bet gan kļūst vēl lielāka, šādu viedokli intervijā Latvijas Radio pauda Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš.
Pēc pieci simti deviņdesmit astoņām dienām būs 2010. gada 2. oktobris. Tā, savukārt, ir tā diena, kad paredzētas nākamās, tātad -- 10. Saeimas vēlēšanas. Protams, ja starplaikā nenotiks nekas tāds, kas vēlēšanas pabīdīs mazliet uz priekšu.
Starptautiskā aizdevuma līdzekļi nebūtu jāatvēl bankām, kas no tā atkal gūs peļņu, intervijā laikrakstam "Biznes&Baltija" norāda Nacionālā attīstības plāna ekspertu darba grupas vadītājs, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis Edvīns Karnītis.
Iznira viņš no Valsts prezidenta kabineta un braši paziņoja, ka valdības restrukturēšanas plāns ir gatavs. Valsts galvenais tehnokrāts ir izkalkulējis, ka valstī varētu būt nevis 16, bet gan 12 ministrijas. Lauvas tiesu kontrolētu "Tautas" partija, četras ministrijas tiktu atdotas zaļajiem zemniekiem, tikai viena paliktu tēvzemiešiem, un tikai viena būtu Šlesera biznesa projektam (protams, kā piebilda tehnokrāts, kopā ar viņu kā "pazemīgu kalpu" -- nu, jā, Godmanis īpaši izceļas ar pazemību, tāpat, kā gliemezis izceļas ar ātrumu).
Nozaru pārstāvji izvairās nosaukt konkrētus atbildīgos vai vainīgos, norādot, ka šī brīža ekonomiskajā krīzē nevar vainot vienu cilvēku vai notikumu.
Reiz gudri vīri Rīgas zoodārzā sprieda, ko būtu labāk celt Valsts prezidenta kārtā, un atrada ārstu Valdi Zatleru.
Latvijas politiskā "elite" nu mūs ir novedusi tik tālu, ka būtībā vairs ir atlikušas tikai divas iespējas. Viena ir valdošās bandas partijām sadūšoties pietiekami tālu, lai gāztu Godmaņa valdību un nonāktu pie visnotaļ bezcerīgas pārliecības, ka varbūt atradīsies kāds, kas var sastiķēt kopā kaut ko, kas ir vismaz mazliet mazāk pretīgs par pašreizējo varzu. Otra ir Valsts prezidentam sadūšoties pietiekami tālu, lai Saeimu padzītu ar vislielāko iespējamo mietu. Vai tiešām viņš un viņa padomnieki nesaprot, ka valdošā banda jau sen ir pilnībā aizmirsusi par visu, ko viņš no tās pieprasīja? Ka nekas no tā nenotiks līdz 31. martam? Ka gadījumā, ja viņš izsludinās Saeimas atlaišanu, referendumā viņa viedoklis tiks atbalstīts ar masīvu balsu pārsvaru?
Latvijā šobrīd nav cilvēka, kas personificētu cerību, uzskata akadēmiķis Jānis Stradiņš. Ceturtdien intervijā LNT 900 sekundēs viņš pauda, ka Latvijā krīze ir ne tikai augšās. “Ja sabiedrība nespēs izvirzīt pozitīvus ideālus un personības, kā Amerika izvirzīja Baraku Obamu pēc visiem Buša treknajiem, bet riebīgajiem gadiem, tad mums draud nepatīkami nākotnes scenāriji, tāpēc mums iekšēji kaut kas jādara,” viņš sacīja.
Esošā valdība de facto jau ir kritusi, un, visticamāk, tuvākajā laikā tā atkāpsies, prognozē «Latvijas faktu» direktors Aigars Freimanis. Savukārt politologs Andris Runcis uzskata, ka valdība varētu demisionēt, ja tai būs izveidota alternatīva.
Lūdzot kāda sabiedrībā pazīstama sociologa viedokli par pēdējā laika notikumiem politiskajā arēnā, saņēmām atteikumu ar paskaidrojumu, ka šī nu drīzāk ir psihiskās veselības speciālistu kompetence. Puišeļu futbolkauja par varu un piezīšanos pie lielās, baltās krūts – tā politisko situāciju valstī komentē rakstošais psihoterapeits Viesturs Rudzītis.
Valdības veidošanas procesā karstas diskusijas raisa Pilsoniskās savienības gatavība uzņemties atbildību par Satiksmes ministriju, it īpaši partijas virzītais ministra kandidāts Ģirts Valdis Kristovskis.
Šodienas galvenā atziņa: situācija Latvijā ir sarežģīta ne tikai objektīvu apstākļu dēļ, bet arī „pateicoties” juceklim varas nomaiņas procesā.
Divās jomās šodien jādomā par jēdzienu "kā jau vienmēr." Pirmā ir politika. Nav jau nekāda pārsteiguma, ka Godmanis un Slakteris tagad vāvuļo, ka patiesībā valsts ekonomiskā situācija nemaz tik traka nav un nav un nav. Abiem džentlmeņiem taču jāglābj reputācija, cik vien iespējams. It īpaši Slakterim, par kuru joprojām ņirgājas pat tik nopietna instance, kā Lielbritānijas ziņu žurnāls The Economist. Var cilvēks darīt ko vien vēlas, bet viņš visu pārējo mūžu staigās ar vārdiem "nothing special" uz pieres. Viņējā ir ministrija, par kuras kompetenci publiski ir runājis Valsts prezidents, un diez vai tā būs sakritība, ka Valsts prezidents ar paziņojumu par kompetences trūkumu nāca tieši pēc tam, kad bija ticies ar Starptautiskā valūtas fonda pārstāvjiem. Kas attiecas uz Godmani, viņš vienmēr ir bijis strīdīgs cilvēks. Vieni viņam ir pateicīgi par valsts izvešanu no PSRS, citi atceras, ka viņš nāca ar savām krāsniņām un "iznīcināja rūpniecību" (tas gan lielākoties ir mīts, bet tomēr). Tagad viņš atkal ir pavadījis veselu gadu, demonstrējot saraukto pieri un milzīgo nopietnību, ar kādu viņš pieiet visam pēc kārtas. (Patiesi jābrīnās, vai arī mājās viņš izturās tāpat: "Tā, sieva. Punkts viens. Olas šorīt neēdīsim, tās ir par treknu. Punkts divi. Kafija mums ir par dārgu, turpmāk dzersim kefīru. Punkts trīs...") Taču ar visu pieres raukšanu, Latvija tomēr atrodas dziļos mēslos. Negrib taču cilvēks par to uzņemties to atbildību, kāda tomēr būtu jāuzņemas cilvēkam, kurš pie stūres ir bijis jau 14 mēnešu garumā. Tāpēc tagad var skaidrot, ka patiesībā viss ir jauki. Vien nelaime, ka Godmanis kopā ar pārējiem valdošās "elites" pārstāvjiem uzticības kredītu iztērēja jau ļoti, ļoti sen.
Aizejošais aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP) saņems no aizejošā Ministru prezidenta Ivara Godmaņa (LPP/LC) pistoli. Lēmums pieņemts. Mazliet vairāk nekā pirms gada tolaik aizejošais iekšlietu ministrs Godmanis saņēma pistoli no aizejošā premjera Aigara Kalvīša (TP). Tāds pats ierocis tika uz to brīdi jau stipri bijušajam veselības ministram Gundaram Bērziņam (TP), kas pēc atvadām no politiskajiem posteņiem sācis piekopt orākula amatu.
Kā vēl lai dēvē valsti, kuras prezidents ir ārsts, finanšu ministrs - mehanizators, aizsardzības ministrs - veterinārsts, parlamenta deputāts - svarcēlājs, komponists, zemnieks, «Pasažieru vilciena» valdes loceklis - satiksmes ministra šofera dēls. Šo sarakstu varētu turpināt. Diemžēl.
„Mēs neesam izmēģinājuma trusītis, mēs jau esam truša cepetis, ko tūlīt apēdīs”. Par savām pesimistiskajām prognozēm reiz jau arestētais finanšu eksperts Dmitrijs Smirnovs paredz, ka rudenī Latvija iegāzīsies bezdibenī - ļaunākajā gadījumā pat 50% bezdarbs, 100% noziedzības pieaugums, vienīgais rentablais bizness - kontrabanda, un totāla atkarība no ārzemju augļotājiem.
Līdz Valda Dombrovska kabineta apstiprināšanai Saeimā atlikušas vien četras dienas, tomēr īstas skaidrības, kā minētie kungi un dāmas gatavojas strādāt kopā, nav. Piemēram, Tautas partija (TP) šodien izvirzījusi divus ultimātus Dombrovskim.
Lai arī kādi laiki būtu, galvenais ir prasmīga un sev izdevīga ietekmes sfēru pārdalīšana. Šāds iespaids rodas, vērojot pēdējā laika Tautas partijas (TP) un Jaunā laika (JL) cīņas par to, kam tad būtu jāpārvalda ES fondu līdzekļi Valda Dombrovska valdības apstiprināšanas gadījumā - Finanšu ministrijai vai Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai (RAPLM).
Virsraksts avīzē: "LPP/LC līderis Šlesers: nekur neesmu pazudis"
Latvija neizmanto zinātnieku atklājumus, tādēļ valsts ik gadu garām palaiž tuvu pieciem miljardiem eiro. To intervijā "LETA video" norāda Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents akadēmiķis Juris Ekmanis.
Laika tecējums nav apturams, bet nākotne bieži vien ir abstrakts jēdziens, jo ne vienmēr ir prognozējama. Tikai pagātne ir realitāte kā neapstrīdami notikušais.
Viens no jauntopošā politiskā spēka veidotājiem, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas izpilddirektors Didzis Šmits uzstāj, ka kaut kas ir jādara, lai "šajā valstī" notiktu pārmaiņas. Nekustamo īpašumu uzņēmuma Latio vadītājs Edgars Šīns saka, ka jābeidz "šajā valstī" melot. IeM valsts sekretārs Aivars Straume atzīst, ka katram "šajā valstī" ir tiesības izteikt savu viedokli, bet bijušais Ministru prezidents Ivars Godmanis novērojis, ka vide noteic visu "šajā valstī".
Pēdējo dienu laikā iecienītākais vārdu savienojums politiskajās un ierēdniecības aprindās – “strukturālās reformas”. Tās pieprasa Zatlers, par tām spriež valdība.
Valda Dombrovska (JL) valdībai aktīvāk būtu "jāravē ārā" normatīvie akti, kas bojā uzņēmējdarbības vidi Latvijā, savā slejā žurnāla "Kapitāls" aprīļa numurā norāda izdevuma galvenais redaktors žurnālists Māris Zanders.
Valdība rīt uzklausīs informatīvo ziņojumu par no valsts īpašuma privatizācijas iegūto ienākumu izlietojumu dažādiem projektiem. Dokuments gana interesants, jo labi raksturo attieksmi (vismaz līdz šim) pret valsts naudu.
Ziņots, ka Latvijas pasta vadītājs Ivars Krauklis plāno pamest amatu, jo paredzēta viņa visnotaļ ievērojamās algas apcirpšana. I. Krauklis apgalvo, ka kompensācija par darbu samazināšoties par veseliem 60 procentiem, bet uz šiem cipariem jāraugās rūpīgi, jo runa nav tikai un vienīgi par algu kā tādu. Ziņu aģentūra BNS informē, ka alga uz papīra esot 5700 latu mēnesī. Atbilstoši valdības plāniem, tā tiktu apcirpta par 15 procentiem, tā atstājot "tikai" Ls 4845. Tie 60 procenti saistās ar prēmijām, bonusiem, piemaksām, "trīspadsmitām algām" un citiem labumiem, kādi daudzviet Latvijas pārvaldes sistēmā ļaudīm nodrošina krietni, krietni vairāk ienākumu, nekā varētu padomāt no algas vien.
Vēsturniece un profesore Ilga Kreituse asi kritizē Valsts prezidentu Valdis Zatleru, norādot, ka viņš paša sasauktajai valdības ārkārtas sēdei, nav gatavs. Tāpat viņa uzskata, ka Zatleram patlaban būtu rūpīgi jādomā, kā saukt pie atbildības parlamentu un valdību. «Par šo krīzi visvairāk ir jāatbild Saeimai un, protams, ministriem, kas pieļāva, ka šis kritums ir tāds, kāds tas ir,» Latvijas Radio sacīja Kreituse, arī norādot uz iespējamajiem noziegumiem, ko veikuši ministri.
Vispirms labā ziņa, ka vakar saceltā brēka par Finanšu ministrijas izstrādātajiem priekšlikumiem par vienotu samaksas sistēmu valsts pārvaldē operatīvi vainagojās ar panākumiem – ministrija savus priekšlikumus ir atsaukusi.
Ekonomiste Raita Karnīte brīdina, ka pastāv risks, ka Latvijas iedzīvotāji var zaudēt valsti, un viņasprāt, tas tā arī notiks. To Karnīte prognozējusi Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā organizētā diskusija ciklā «Eirodzīve – kāpēc?», informē diskusijas organizatori.
Ventspils mērs Aivars Lembergs uzskata, ka Ivaram Godmanim (LPP/LC) nav organizatora talanta, savukārt “sākotnējais Kalvītis stipri atšķīrās no beigu Kalvīša”. Intervijā Neatkarīgai rīta avīzei A.Lembergs komentē esošo politisko situāciju valstī un bijušo premjeru darbību.
Ventspils mērs Aivars Lembergs uzskata, ka pašreizējās krīzes pārvarēšanai būtu jāizveido vadības mehānisms. Ja tādu neizveido, jāatlaiž Saeima, citādi tā vietā var nākt «New Ulmanis» (jaunais Kārlis Ulmanis).
Ekonomiste Raita Karnīte uzskata, ka ārvalstu investori neiegulda naudu Latvijā, jo baidās no lielās oligarhu ietekmes.
Bijušais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Lainis Kamaldiņš uzskata, ka Latvija nekad neatdos starptautisko aizdevumu, un aizdevēji to labi saprot. Šādu viedokli viņš teicis laikrakstam «Dienas bizness».
Baltijas valstu valdības nevēlas devalvēt savas nacionālās valūtas, jo šādi grib pasargāt sabiedrības elites pārstāvjus, kuri aizņēmušies milzīgus līdzekļus ārzemēs un ir vainojami Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ekonomiku sagraušanā, norādīts Somijas biznesa avīzē Kauppalehti, ziņo Baltic Business News.
Latvijā nav tādas politiskās kultūras, lai mainītu valsts iekārtu uz prezidentālu republiku, uzskata konstitucionālo tiesību eksperts Aivars Endziņš. Viņš aģentūrai BNS arī atzina, ka partiju stabilitātes un politiskās kultūras trūkums traucētu Latvijā reformēt parlamentu, sadalot to divās palātās.
Ekonomikas krīzes laikā gan vietējā biznesa struktūra, gan dažādu resursu cenas jo īpaši ir izdzīvošanas un konkurētspējas faktori. Atjaunojamo energoresursu epopeja ietver abus šos aspektus, kas ļauj vismaz cerēt, ka sabiedrība beidzot veltīs vairāk uzmanības tik naudietilpīgajai enerģētikas nozarei un tās politikas veidošanai. Taču pēc „Kas notiek Latvijā?” vakardienas debatēm par šo tēmu gan rodas šaubas, vai starp dažādo interešu lobēšanām top pietiekami stabili, pamatoti un taisnīgi spēles noteikumi.
Kāda apbrīnojuma sakritība... Šodien divos laikrakstos par nepieciešamību devalvēt latu iestājušies divi ietekmīgi kungi: Andris Šķēle “Latvijas Avīzē” un Aivars Lembergs “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”. Patiesībā man gan liekas, ka tā ir nevis sakritība, bet apzināta spiediena izdarīšana uz Latvijas Banku plus sabiedrības psiholoģiska apstrādāšana: sak’, ja jau Šķēle un Lembergs ir “par”, tad jau jautājums ir izlemts.
Lata stabilitāte nav pašmērķis, labāk būtu peldošs kurss, tā LNT raidījumā 900 sekundes šorīt sacīja Ventspils mērs Aivars Lembergs.
Žurnālists Jānis Domburs, uzrunājot Latvijas Universitātē notiekošās Latvijas foruma diskusijas dalībniekus, rosināja slēgt vienošanos ar cilvēkiem, kuri patiesībā ir ietekmīgākie valstī.
Šoreiz gribu aizstāvēt kolēģi Jāni Domburu, kura nesenie publiskie izteikumi šodien izpelnījušies nopēlumu no diviem Latvijas vadošajiem laikrakstiem, kas parasti ir pretējās nometnēs – no „Dienas” un „NRA”.
|
